Cilinskis – Maidanam: «Latvija palīdzēs Ukrainai neatkārtot

Cilinskis – Maidanam: «Latvija palīdzēs Ukrainai neatkārtot kļūdas Eiropā!»

Autors: Imants Liepiņš, speciāli Neatkarīgajai
Datums: 03.03.2014
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (VARAM) Einārs Cilinskis kā pirmais no kādas rietumvalsts valdības ministriem februārī uzstājās ar runu Maidana Tautas sapulcē, solot ukraiņu tautai pašu galveno, ko Latvija var Ukrainai dot: pieredzi, zināšanas un padomu, kā no autoritāra režīma pāriet uz stabilu, prognozējamu un rietumniecisku demokrātiju.

Līdz šim uz Maidana galvenās skatuves līdzās Ukrainas revolucionāriem, viņu līderiem un atbalstītājiem, bija uzstājušies dažādu valstu disidenti, līdzjutēji, rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, tāpat arī dažādu valstu un Eiropas Parlamenta deputāti, ieskaitot ASV senatoru Džonu Makkeinu. Taču E. Cilinskis ir pirmais ministrs no rietumvalsts, kurš uzrunājis Ukrainas revolucionārus, izsakot viņiem atbalstu.

– Ko teicāt simts tūkstošiem ukraiņu, kas klausījās jūsu uzrunu Neatkarības laukumā (Maidan Nežaleznosķi)?

– Galvenā lieta, ar ko Latvija var dalīties šobrīd, kad Ukrainai ir divas iespējas – vai nu kļūt par «ceturto Baltijas valsti», vai arī izšķīst Krievijā, ir pieredze un zināšanas. Mēs Ukrainā ne reizi vien dzirdējām, kā viņi saka: «Mums Ukrainā tagad jāizdara līdz galam tas, ko jūs Baltijā izdarījāt jau 1991. gadā!» Tagad novēlu ukraiņiem pamazām pārveidot valsti no atpalikušas padomju impērijas sastāvdaļas par mūsdienīgu Rietumeiropas demokrātiju, ņemot vērā tradicionālās vērtības – ģimeni, valsti un saimniecisko attīstību. Mēs Latvijā esam vairāk nekā 20 gados ieguvuši unikālu pieredzi. Esam gatavi to tagad nodot Ukrainai, lai ukraiņiem nebūtu jātrāpa uz tām pašām kļūdām, kuras vietām ir pieļāvusi Latvija, piemēram, cukura rūpniecības zaudēšana, pārmērīgi skrupuloza

ES normatīvu ieviešana, nepamatots neoliberālisms un monetārisms ekonomikā. Latvijai jākļūst par tādu kā Ukrainas «advokātu» ceļā uz Eiropu, jo advokāta pirmais uzdevums – brīdināt savus partnerus par nelāgām sekām iespējamai rīcībai! Tā kā Latvijai pašai ir visai spiedīgi budžeta rāmji, svarīgi ir organizēt tādu palīdzību ar zināšanām un ekspertīzi, kas Ukrainai būs noderīga, vienlaikus neprasot liekus mūsu budžeta tēriņus, ja mēs to nevarēsim atļauties.

Pie konkrētām lietām: esam gatavi dalīties pieredzē, kā attīrīt vidi bijušo padomju militāro un ekoloģiski netīro lieljaudas ražošanas objektu vietās un izmantot ukraiņu zinātnieku secinājumus no pieredzes savā valstī. Šim nolūkam mums jau šobrīd sagatavošanā ir starpvalstu līgums, kurā tiks paredzēta visplašākā sadarbība visos vides aizsardzības jautājumos. Ukraiņu kolēģi jau ir atsūtījuši uz VARAM savus līguma papildinājumus, tā ka līgums tiks noslēgts vistuvākajā laikā, kad vien jaunā Ukrainas valdība būs tam gatava. Patlaban diemžēl Ukrainas tautai ir jāatvaira Krievijas iebrukums Krimā.

– Jūs bijāt Kijevā tieši tajā nedēļas nogalē, kad revolūcija svinēja uzvaru: prezidents bija aizbēdzis no Harkovas uz Krimu un noslēpies kaut kur, varas iestādes pārgājušas Maidana kontrolē. Ko novērojāt pašā revolūcijas sirdī?

– Man uz Maidana uzreiz iekrita acīs viena lieta, proti, revolūcijas kauju ietekme uz jauniešiem. Bija jau pagājušas vairākas dienas kopš prezidenta administrācijas un viņa privātās Mežuhorjes rezidences krišanas, bet daudzi jaunieši joprojām sēdēja uz barikādēm ar sastingušiem skatieniem un platām acīm. Tā kā apdulluši. Bija redzams, ka apšaudes, fiziskās sadursmes un berkutiešu triecieni nenobriedušus cilvēkus ir smagi ietekmējuši – tur droši vien ir kas līdzīgs posttraumatiskā stresa sindromam. Piemēram, kad mūsu karavīri atgriežas no Afganistānas vai kad Zolitūdes glābēji bija pabeiguši darbu, viņi arī tiek nosūtīti pie psihologa vai kapelāna. Lūk, kur mēs varam palīdzēt!

– Ko tieši Latvija darīs Ukrainas revolucionāru labā?

– Pašlaik Latvija un Lietuva palīdz ar cietušo ārstēšanu – bet, kad būs apārstētas fiziskās brūces, nāks kārta psiholoģiskajai palīdzībai. Mūsu ārstniecības iestādēm ir liela pieredze psiholoģiskajā rehabilitācijā. Es pagājušajā nedēļā panācu Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu ukraiņu jauniešu rehabilitācijai. Tas būs primāri jāorganizē.

– Ar ko tikāties uz barikādēm?

– Ar visiem opozicionāru grupējumu pārstāvjiem, ieskaitot vairāku patriotisko grupējumu apvienību Pravij Sektor un Afganistānas kara veterānu apvienību UNA–UNSO. Runājām ar vienu no Augstākās Radas līderiem Oļehu Tjahņiboku (Visukrainas Savienība Svoboda), uzaicinājām viņu un citus Ukrainas nacionālistus pie mums uz Latviju, kad viņiem radīsies laiks.

Jāatzīst, ka stingrība viņiem ir ievērības cienīga – okupētajās ēkās un uz barikādēm banderovecus un sotņas neinteresē, kas tu esi, bezdarbnieks vai ministrs: pret visiem izturas vienādi. Man un Ērikam Ēriksonam daudzas durvis atvēra fakts, ka mēs ieradāmies no Latvijas: pret visām Baltijas valstīm revolucionāriem ir liela cieņa! Gan mēs, gan Ukraina 1991. gadā sākām no vienas pozīcijas, bet šobrīd mums attīstības līmenis ir vidēji trīsreiz augstāks nekā Ukrainā. Tur tas joprojām ir tāds kā mūsu dzīves līmenis 90. gadu beigās. Arī izglītības līmenis ir mūsdienām neatbilstošs. Piemēram, savu runu es biju sarakstījis, protams, angliski, bet revolucionārais štābs nevarēja atrast nevienu, kurš varētu sinhroni iztulkot uz ukraiņu valodu, tāpēc man diemžēl nācās runu teikt krieviski, ko es, protams, ļoti negribēju. Par laimi, tauta situāciju uzņēma ar sapratni un bija gatava ieklausīties teiktajā neatkarīgi no valodas.

Pats fakts vien, ka esam no Latvijas, ļāva mums iekļūt tur, kur pat paši barikāžu iemītnieki ne vienmēr tika ielaisti – piemēram, Pravij Sektor mītnē. Šie nacionālisti ir galēji disciplinēti, savā starpā pazīstami tikai ar segvārdiem, īstos vārdus neizpauž, staigā pat savā štābā ar sejas maskām. Pie mums nevienas tādas organizācijas nav. Uz Maidana un ielām revolucionāri nēsā nūjas, vairogus, ķiveres, lāpstas un citus sitamos rīkus, bet daļai no viņiem ir arī automāti, kurus ārpus savas ēkas neiznes, lai neradītu nevajadzīgi draudīgu tēlu. Šie vīri bija izstrādājuši ielu cīņu taktikas shēmu, kā atbruņot un padzīt gan miliciju, gan specvienības. Piemēram, viens no nacionālistiem izprovocē berkutieti uzbrukt viņam un sist ar steku – piesteidzas otrs nacionālists palīgā un sagrābj berkutieti aiz ķiveres – berkutietis instinktīvi kāpjas atmuguriski, lai atbrīvotu galvu – ķivere paliek nacionālistam rokās, nomaucoties no galvas, – piesteidzas vēl divi no sāniem un atņem berkutietim arī steku, bruņas, vairogu un formu – trofejas tiek nogādātas štābā, uzskaitītas un sadalītas, kam vajag.

Neraugoties uz uzskatu atšķirībām, aizstāvēties gatavi bija visi un nekavējoties, un neviens no Maidana arī nav pazudis šobrīd, kad lielākos draudus Ukrainai jau rada Krievijas rīcība Krimā. Eiforiju par revolūcijas uzvaru nemana, jo visi apzinās: lielais darbs vēl ir tikai priekšā! Tāpat kā visu laiku, alkohols vai jebkāda cita apreibināšanās ir ārpus likuma, sotņas rūpīgi uzmana, lai uz barikādēm nebūtu neviena dzēruša. Kabatzagļus un citus aizdomīgus elementus Maidanā neielaiž vispār, jau pie pirmā barikāžu posteņa sūta prom.

– Jūs aktīvi piedalījāties arī mūsu barikādēs 1991. gadā, turklāt bijāt viens no tiem deputātiem, kuri balsoja Augstākajā Padomē par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vai varat vilkt paralēles starp mūsu barikādēm un Maidanu?

– Lielākā daļa ir kopīga: tautas gatavība neatkāpties un uzupurēties. Vispārēja vienlīdzības un mērķtiecīguma sajūta uz barikādēm. Ir arī savas atšķirības: mūsu barikādēm bija vienots koordinācijas centrs un detalizēts plāns X stundai, kas tika veiksmīgi realizēts, un mēs svinējām uzvaru. Ukrainā protesti sākās stihiski un cilvēki organizējās paši, atsevišķi līderi izvirzījās tikai pēc tam. Lai ko arī negribētu par savu unikālo nozīmi teikt Ukrainas profesionālie politiķi, šajā revolūcijā uzvaru izcīnīja tauta. Piemērs: mums gadījās redzēt, kā uz Maidana tūlīt pēc savas atbrīvošanas uzstājās ekspremjere Jūlija Timošenko. Tauta viņu gandrīz izsvilpa un ļāva viņai runāt tikai tāpēc, ka Maidana princips ir – ļaut uzstāties visiem, kam kas sakāms. Maidans ir vienādi skeptiski noskaņots kā pret Janukoviču, tā pret citiem bijušajiem valsts vadītājiem. Tautas sapulce Maidanā turpina katru svētdienu dot politiķiem uzdevumus, kas nākamajā nedēļā viņiem jāizpilda. Lēmumus tauta pieņem ar balsošanu. Tā ir ļoti efektīva tiešās demokrātijas forma. Es ar lielu interesi skatos, kā tā darbojas, jo uzskatu – Ukrainai to vajadzētu nepazaudēt un kaut kādā veidā iestrādāt to valsts uzbūvē, lai tā neizgaistu tad, kad Maidans savu būs paveicis.

– Kā vērtējat notikumu attīstību Krimā?

– Jācer uz labu, bet vienlaikus jāgatavojas ļaunākajam scenārijam: ka tur konflikts ies plašumā un ilgumā. Krievija apgalvo, ka tā savulaik 1954. gadā Krimu labprātīgi atdevusi Ukrainai un ka tajā lielākais iedzīvotāju skaits ir krievi. Bet Krievijai par nepatiku varu piebilst: Krimas pamatiedzīvotāji ir nevis krievi, kuri tur lielākoties nometināti padomju laikā, bet gan tatāri. Šī tauta pilnā sastāvā Staļina laikā tika deportēta uz Vidusāziju. Pretstatā izsūtītajiem baltiešiem, Krimas tatāriem netika ļauts atgriezties mājās arī pēc Staļina nāves. Likumsakarīgi – tatāri varēja atgriezties savā dzimtenē tikai pēc 1991. gada, kur viņi atrada savus dzimtu īpašumus izlaupītus un sagrābtus. Iznākumā tatāri Krieviju nevis neieredz, bet gan ienīst līdz nāvei. Daudzi tatāri brīvprātīgi pēdējo 20 gadu laikā karojuši Kaukāzā un Gruzijā pret Krieviju. Viņu līderis okupācijas laika disidents Mustafa Džemilevs sešas reizes bijis tiesāts par pretpadomju noziegumiem, 80. gadu beigās bija atradis patvērumu Rīgā un mūsu barikāžu laikā cīnījās latviešu pusē. Tagad šo pieredzi viņš izmantojis Ukrainā, būdams Augstākās Radas deputāts. Tatāru liktenis Krimā ir tas, kurš mani šobrīd uztrauc visvairāk. Šī mazā, daudz cietusī, mums tik līdzīgā tauta būs jāglābj starptautiskajai sabiedrībai, ja Krievija gribēs iznīcināt Krimas tatāru dzimteni – jau atkal.