Apelsīna sindroms

Apelsīna sindroms

Autors: Agnis Buda
Datums: 20.01.2005
Izdevums: Nedēļa

Nedēļas saruna ar skandalozo māk slinieci animatori Signi Baumani

Signe Baumane netradicionālo skatījumu pierādīja jau 1991. gadā ar savu pirmo animācijas filmu Ragana un govs. 1995. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur sāka veiksmīgu karjeru ar pašas finansēto darbu Love Story. Atklāts skatījums uz seksualitāti un vīrieša un sievietes attiecībām raksturīgs arī Signes izteikumiem.

PPirms trim gadiem tu izteicies, ka sievietes Rīgas ielās ģērbšanās stila ziņā atgādina transvestītus. Tas izraisīja vētrainu emocionālu reakciju.

Ja tu jūties kā sieviete, tev nekas nav jāpierāda. Ja tu jūties seksuāli noskaņota, tev nekas nav jāpierāda. Paša salīdzinājuma izcelsme ir tāda — mans vīrs no Zviedrijas izrādījās transvestīts. Un es viņam teicu: "Nu, uzvelc mugurā manu džemperīti!" Viņš atbildēja: "Ja es uzvilkšu mugurā tavu džemperīti, tad es izskatīšos pēc vīrieša, kas uzvilcis mugurā sievietes džemperīti."

Tad viņš man parādīja fotogrāfijas, kurās bija ģērbies kā transvestīts — gluži kā sieviete Latvijā: augstpapēžu kurpes, uzkrāsotas acis, ielakoti mati vai safrizēta parūka. Tagad Latvijas sievietēm tas varbūt nav tik raksturīgi, bet 2001. gadā radās sajūta, ka sievietes nevar justies īsti pārliecinātas, vai, uzvelkot džinsus un zempapēžu kurpes, viņas gadījumā nenoturēs par vīriešiem. Saproti?

Vēl pirms tam — deviņdesmitajos — daudzas sievietes man teica: "Tu izskatītos tīri nekas un būtu smuka sieviete, ja vien uzvilktu īsus svārkus." Tomēr es uzskatu, ka manu vērtību nenosaka tas, vai es savu sievišķību mēģinu izcelt ārēji.

Mana sievišķība ir manā būtībā, un, ja es uzvelku džinsus un džemperīti, no tālienes varbūt arī izskatos pēc pusaudža, taču, tuvumā pienākot, katrs var ieraudzīt, ka esmu sieviete. Un es neesmu feministe, jo man ļoti patīk vīrieši.

Manī iemiesojusies tā sauktā skaudība attiecībā uz ģenitālijām. Esmu radījusi dažas seksuāla rakstura filmas, kurās tiek rādītas vīrieša ģenitālijas un orālais sekss. Pēc tam daži vīrieši man pārmeta: "Tā laikam ir tā sauktā ģenitāliju skaudība?" Šī ir Freida terminoloģija. Uz ko atbildēju: "Jā, ja nebūtu šā skaudības veida, tad nebūtu arī seksa. Ir taču pavisam vienkārši — man gribas to, kas tev ir, un tev gribas to, kā tev nav."

Tev ir Maskavas Valsts universitātē gūts filozofa diploms, taču tu nevienu dienu neesi strādājusi par pasniedzēju.

Studējot filozofiju, pilnīgi noteikti izproti vienu lietu — viss ir tik nosacīts, un visam ir pārejoša vērtība. Un kā tad tu otram kaut ko vari mācīt, ja zini, ka rīt šīm zinībām vairs nebūs vērtības? Es sapratu, ka filozofiju mācīt nevaru un negribu, un nejaušības dēļ sāku strādāt animācijas filmu studijā.

No otras puses, es sevi nepieskaitu pie intelektuāļiem — drīzāk gan uzskatu sevi par uzspodrinātu kartupeli. Esmu cēlusies no zemniekiem, un man ir ļoti praktiska domāšana. Mans domas lidojums arvien ir piezemēts.

Un tajā pašā laikā zemnieka domāšana neparedz tik atklāti paust savus tīri sievišķīgos piedzīvojumus un izjūtas, kur nu vēl stāstīt par abortiem.

Es uzskatu, ka mani piedzīvojumi ir visai arhetipiski. Notikumi manā sievietes dzīvē bijuši tādi paši, kā daudziem tūkstošiem sieviešu Austrumeiropā — mēs visas augām šajās noslēgtajās valstīs. Un kad man bija iespēja apprecēties, es salaulājos ar ārzemju pilsoni. Man patrāpījās Zviedrijas krievs, no kura man bija viens bērns un pieci aborti. No nākamā vīra, kurš bija zviedrs, man bija viens aborts.

Kad salīdzināji Latvijas sievietes ar transvestītiem, daudzas tomēr jutās nokaitinātas.

Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā kļuva dusmīgi par šādiem izteikumiem, ir tas, ka šeit arvien tiek borēts: "Mums ir skaistākās sievietes pasaulē."

To es pēdējo divu nedēļu laikā esmu dzirdējis divas reizes.

Vai! Kad cilvēks atbrauc uz Latviju, protams, viņam nekas cits neatliek, kā tā teikt. Vienalga, kur šis cilvēks brauks, viņš vienmēr sacīs: "Jums ir visskaistākās sievietes." Un kā tad tu neteiksi? Piemēram, ejot pa Ņujorkas ielām, nekad nav garlaicīgi. Tu redzi visādu tipu sievietes: gan baltās, gan melnās, gan sarkaniem, gan ziliem matiem, gan ar viduslaiku imidžu, gan ar futūristisku imidžu — sudrabotos kombinezonos —, gan ar īsiem svārkiem, gan augstpapēžu kurpēs, gan uz zemiem papēžiem. Tā ir vesela izrāde! Latvijā, ejot pa ielu, tu vari kaut ko domāt, tu vari izdomāt savu domu. Kad staigā pa Ņujorkas ielām, tad tas ir kino — tev jāskatās. Tas ir vesels šovs!

Kad tu atbrauc uz šejieni, vari secināt — nu jā, zināms sieviešu tips vairāk domā par kosmētiku. Attiecībā uz Rīgu varam runāt par 2–3 sieviešu tipāžiem, kamēr Ņujorkā tomēr šo tipāžu ir simtiem. Ja tev, piemēram, patīk brunetes, tad tur ir kaudzēm brunešu variantu.

Bet, piemēram, Gints Bude, kuram ir pašam sava tērpu demonstrētāju studija, pēc atgriešanās no ASV paziņoja skaidri un gaiši — Amerikā skaistu sieviešu nav!

Daudzas no tām Latvijas sievietēm, ko es pazīstu, ir skaistas. Taču Ņujorkā es pazīstu dažas izcili skaistas sievietes — tādas grūti nosaukt tikai par vienkārši skaistām. Piemēram, varam parunāt par aziātu vienreizējo tipu, arī par jauktenēm. Es nerunāju par modelēm, bet gan par vienkāršām sievietēm, ko redzi uz ielas, kafejnīcās. Ieej kādā Rīgas kafejnīcā un pasaki — kura tad ir izcili skaista?

Sievietes skaistumu nosaka arī viņas raksturs — latvietes tomēr ir rezervētākas un noslēgtākas. Un viņām ir pārāk lielas barjeras, lai atvērtos, viņas kaut ko tur pie sevis. Piemēram, man patīk, kad pa ielu pretī nāk atvērts cilvēks — viņš var paskatīties tev acīs, nopētīt tevi. Un tu, piemēram, paejot garām, kaut ko pasaki vai arī tev pajautā, un tu kaut ko aši atbildi.

Starp citu, atšķirīgus priekšstatus par sievietēm var radīt kaut vai tas, ka Latvijai tuva matriarhāta tradīcija, ko nevarētu teikt par Ameriku.

Man šķiet, ka Ņujorkā sievietes ir neatkarīgākas. Latvijā ar visu tās matriarhātu sievietes nu pārāk laiza vīriešiem rokas, dibenu un ko tik vēl ne — skrienot pakaļ un izdabājot. Ja vīrietis Ņujorkā kādreiz grib ar kādu pārgulēt, viņam tiešām pamatīgi jāpiepūlas. Atšķirībā no Latvijas.

Esmu redzējis Eiropas žurnālistu gatavotu TV sižetu par to, ka šīm Amerikas sievietēm vīrieši gandrīz neinteresē. Izklaides vietu saimnieki pat manipulē ar cenām — dzimumu līmenī —, lai tikai vīrieši apsēstos blakus sievietēm, pēc kā, saprotams, attiecīgās vietas ienākumi var pieaugt straujāk. TV reportāžas secinājums — amerikāņu sievietēm emancipācija sakāpusi galvā jau par augstu, bet dzimtas turpināšanas vai seksuālās baudas gūšanas instinkti tiekot pilnīgi nomākti.

Tā tiešām ir lieta, kas man Ņujorkā īsti nepatīk. Patiesi — eksistē kaut kas tāds, ko var nosaukt par vīriešu un sieviešu kara zonu. Skaidrs ir tas, ka abi viens no otra kaut ko grib, taču īsti skaidra plāna nav. Sievietes ar vīriešiem arī grib pārgulēt, taču tā tas notiek apmēram līdz 36 gadu vecumam.

Un 36 gadu vecumā ieslēdzas bioloģiskais pulkstenis, kas sievietēm pēkšņi liek apjēgt, ka dzīvot trallallā variantā vairs nevar: "Vajag ģimeni un bērnus!" Un kad nu tagad vīrietis ar viņu grib pārgulēt, viņa vēlas attiecības un grib bērnus no tā vīrieša.

Līdz ar to sievietes Amerikas vīriešus tā iebaidījušas, ka vīrietis tikšanās reizēs staigā apkārt kā kaķis ap karstiem pelniem. Vīrietim it kā gribas pārgulēt, varbūt divreiz pārgulēt, un pēc tam viņš pats īsti nezina, ko no tās sievietes grib, — plānu viņam nav.

Taču vīrietis saprot, ka sieviete viņu var ievilkt lamatās, un tad viņš piemetas — aiziet, piemetas — aiziet, kamēr sieviete viņu cenšas sagrābt. Viņš pienāk par tuvu — sieviete viņu sagrābj aiz džemperīša. Tad viņš atkal izraujas, un viņa savukārt dusmojas.

Šis ir neredzamais karš dzimumu starpā — tas man šķiet šausmīgi pretīgs. Es domāju, ka amerikāņu sievietes ir mazliet par daudz racionālas. Nav domas — paskatīšos tuvāk, kāds tas cilvēks īstenībā ir, iepazīšu viņu. Tā vietā 36 gadu vecās sievietēs bieži iezogas laika deglim līdzīga izjūta. Un jau pirmajā randiņā daudzas var arī pateikt: "Ja tev neieinteresē ar mani precēties, tad es ar tevi satikties nevaru." Nu kā tu pirmajā randiņā vari kaut ko tādu teikt!

Vēl viena lieta — ja darba vietā sekretārei pasaki divdomīgu joku vai komplimentu, tevi var iesūdzēt tiesā. Visai nesagremojama lieta!

Tā ir patiesība. Tev darba vietā jābūt ļoti uzmanīgam — to es no pazīstamiem cilvēkiem dzirdu katru otru dienu. Jo īpaši no krieviem, kuri pie tā nav pieraduši. Vīrietis pasaka komplimentu: "Tu nu gan labi izskaties!" Nākamajā brīdī viņš tiek izsaukts pie priekšnieka, kurš viņam saka: "Ja tu vēlreiz kaut ko tādu atkārtosi, tiksi atlaists no darba." Bet tu to vienkārši esi pateicis, lai uzlabotu garastāvokli.

Es kolektīvā nestrādāju, jo esmu brīvmāksliniece un strādāju kā kaķis — kad un kur ienāk prātā. Esmu teikusi komplimentus gan sievietēm, gan vīriešiem — nav bijis nekādu problēmu. Acīmredzot, ja tu strādā lielā korporācijā — uzņēmumā, kurā likmes patiesi ir augstas, tad tev ir, ko zaudēt. Taču, ja esi iesaistīts mazā biznesā, piemēram, kopā ar turkiem, tad šajā ziņā nebūs nekādu problēmu. Tas arī ir viens no dzimumu kariem — es to īsti nesaprotu, un man tas liekas ļoti smieklīgi, lai gan īstenībā tas ir bēdīgi.

Ir pilsētu rajoni, kuros ieejot, zini — vai nu būs slikti, vai arī tiksi kaut kur iejaukts. Vai drīz draudīgajam rajonam nepielīdzināsim sievieti?

Jā, man arī bieži vien šķiet, ka attiecības starp vīriešiem un sievietēm ir izkropļotas. Ja tu Latvijā ierodies no citas valsts un iedziļinies — arī te šīs attiecības ir jocīgas, tikai savādāk. Piemēram, to pašu izsargāšanos no bērniem vīrieši pārāk bieži atstāj sieviešu ziņā. Vai tad viņi nesaprot, ka šāda aizmāršība maksā naudu?

Agrāk es Latvijā nebiju novērojusi, ka tēvi aizrautīgi rūpētos par bērniem. Kad 1995. gadā pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Ņujorkā un redzēju, ka tēvi ar saviem mazajiem bēbjiem apietas vēl maigāk un rūpīgāk nekā mātes, man vienkārši sirds saplīsa. Tikai nesen kaut ko tādu pamanīju arī Latvijā — braucot no Tukuma, redzēju, kā ceļa malā tēvs mierināja zīdaini, kamēr māte stāvēja pie mašīnas. Es gribu teikt tā — dažiem kaut kas liksies aplams Amerikā, savukārt citi aplamo pamanīs šeit — Latvijā.

Tevis radītās filmas apgāž pie mums ierasto priekšstatu — ja jau animācija, tad bez adrenalīna, un tā noteikti būs adresēta vai nu bērniem, vai arī ģimenes apmeklējumam. Mēs tikpat labi varam runāt par tepat Rīgā veidoto Raganu un govi, gan arī par Ņujorkas perioda darbiem.

Līdz ar pašas pirmo filmu mani — neatejot no kases — ieinteresēja vardarbība. Es īsti nezinu, kā man tas ienāca prātā, bet filmā ir milzīga govs, savukārt ragana, kas viņu grib izmācīt, — izrādās ļoti maziņa. Kā ragana pienāk pie govs pakaļas, tā tai aste gaisā, un viņa taisa raganai virsū. Nu sūdi lieli. Tiklīdz ragana nomazgājas un atkal nāk pie govs, tā tas pats notiek vēlreiz. Tad ragana nāk govij klāt no priekšpuses, un tagad jau viņa slīkst pienā. Ragana tomēr nocērt govij galvu, un tajā brīdī viss ekrāns pārklājas ar asinīm. Un no nocirstās govs galvas izveidojas 1000 mazu gotiņu. Tas bija 1991. gads — Padomju Savienības sabrukšanas brīdis. Ļoti daudz cilvēku tad teica, ka tā ir alegorija par Gorbačovu un Padomju Savienību.

Vai šis nebija gadījums, kad no vienas — puses, tevi nesaprata, taču — no otras — šādām filmām bija vieglāk nokļūt uz ekrāna?

Toreiz Gorbačovs man nenāca ne prātā. Varbūt esmu ļoti egoistiska, taču es domāju par sevi un savu iekšējo pasauli. Taču — ko katrs grib, to redz — vai ne? Jā, mani interesē vardarbība, kaut kādi negaidīti, ekstremāli pagriezieni. Piemēram, tu kaut ko sagaidi, taču tā vietā dabū ko citu. Acīmredzot mans domāšanas veids ir nedaudz savādāks nekā citiem cilvēkiem — es saredzu pavisam citas sakarības nekā pārējie. Nezinu, kāpēc tas tā ir, — kad biju jaunāka, man tas krita uz nerviem. Piemēram, es sev pasaku: "Gribu iedomāties kaut ko zaļu." Un pati sev atbildu: "Apelsīns." Es saskatu šādu sakarību, taču apkārtējie, to izdzirdējuši, var truli uz mani blenzt un nekā nesaprast.

Varbūt tāpēc cilvēki mani īsti nepieņēma savās kompānijās, un es ar šo apelsīna sindromu bieži vien izgāzos. Taču pēkšņi izrādījās, ka kino — jo īpaši animācijas filmās — šāds defekts var radīt lielu efektu.

Vai tev arī Amerikā uzbrūk ar vārdiem — tā ir pornogrāfija!

Esmu dzirdējusi visu ko. Šī nav erotika, nav arī īsta pornogrāfija. Vienkārši tie ir kaut kādi tēli, kas saistīti ar seksu, taču tie nevienu neuzbudina — redzētais drīzāk liek pasmieties vai arī nepatīkami sarauties. Kā zināms, pornogrāfijas mērķis ir uzbudināt.

Viens kadrs no manas filmas Five Fucking Fables — sievietei tiek nocirsta galva, kas piezemējas uz vīrieša locekļa. Daudzi cilvēki smejas, daudzi saraujas un jūtas sašutuši. Citi aizklāj acis.

Vai esi saskārusies ar kaut kādām cenzūras izpausmēm?

Kāda cenzūra? Pats par savu naudu vari taisīt, ko gribi, un sūtīt to uz festivāliem — ja ņem, tad ņem, ja neņem, tad neņem. Šī filma rādīta vismaz 40 festivālos. Starp citu, sākumā to atraidīja, taču — tiklīdz viens no lielajiem kinofestivāliem to iekļāva savā programmā, tā pārējie sekoja tā piemēram. Five Fucking Fables varam vērtēt kā eksperimentālu filmu. Ir tādu filmu kategorija, kuras pārkāpj uzdrīkstēšanās līniju un pavirza uz priekšu robežas. Five Fucking Fables iesoļo jaunā teritorijā, un tāpēc festivāli labprāt to paņem — tāpat kā citas šāda veida filmas.

Domāju, ka Ņujorka — gigantisks pasaules kultūras centrs — tevi ne tikai stimulē atļauties, bet arī gūt objektīvu priekšstatu par tām robežām mākslā, kuras būtu interesanti pārkāpt.

Jā, lai arī reizēm, kad pastaigā pa galerijām, var arī vilties. Jo tur tāpat bieži vien pārņem sajūta, ka mākslas pasaule nepieņem ļoti talantīgus cilvēkus. Vienkārši tāpēc, ka neesi īstajā apritē. Tu vari arī nebūt ārkārtīgi talantīgs, bet, ja pazīsti īstos cilvēkus, tavi darbi iekļūst galerijās. Un, ja, nezinot šo faktu, izstaigā Ņujorkas galerijas, vari justies vīlies un vaicāt: "Kāpēc šajās citadeles galerijās, kurās cilvēkiem būtu jārāda viss vislabākais, var ieraudzīt tik daudz mēslu!" Tāpat tas notiek arī Latvijā, tikai tā ir mazāka — tomēr vieglāk izpeldēt virspusē.

Kad esmu Ņujorkā, es netaisu tikai filmu pēc filmas, aizmirstot visu pārējo. Apmēram 50 procenti mana laika un enerģijas tiek veltīti tieši šo sociālo saišu, sakaru attīstībai. Vismaz divas trīs stundas dienā pievēršos elektroniskajai sarakstei. Ļoti nozīmīga lieta ir arī telefona zvani. Un vakaros es nedodos laukā, tikai lai skatītos kino — šīs iziešanas parasti saistītas ar kaut kādu animācijas pasākumu vai ko tamlīdzīgu.

Galu galā tam ir rezultāti — piemēram, mani pēkšņi aicina būt par žūrijas locekli patiesi lielos kinofestivālos. Un brīdī, kad tu iepazīstoties nosauc savu vārdu, cilvēki sastingst un, aizraujoties elpai, saka: "Tad jūs esat tā Signe Baumane, kuru es redzēju Otavas festivāla katalogā!" Tā ir vienkārši daļa no tava darba.

Mūsu publiskajā telpā reti kāds mākslinieks stāstīs par to, kādā veidā viņš ticis pie pasūtījuma vai sarīkojis personālizstādi.

Jā, mākslinieki nereti saka: "Es uztaisīšu to filmu vai mūziku, un gan jau pēc 100 vai 1000 gadiem nākamās paaudzes to atradīs un spēs novērtēt." Ar to tiek domāta pēcnāves slava, taču es tai vairs neticu, jo tagad informācijas daudzums veido tādus uzslāņojumus, ka nepamanītus mākslas darbus faktiski nekad nebūs iespējams atrakt.

Ja laikā, kamēr tu dzīvo, tavs vārds nav kaut kur pazibējis un tu, nevienam nezinot, tikai sēdēsi savā dzīvoklī un taisīsi savu mākslu, tad tava māksla līdz ar tavu līķi tiks izsviesta mēslainē. Piemēram — kad tavs darbs iekļūst Sundance — lielākā Amerikas kinofestivāla — programmā, tad faktiski pastāv 99 procentu garantija, ka tu šo filmu arī kādam pārdosi. Sundance vadība no iesūtītajām 4000 īsfilmām programmai atlasa tikai aptuveni 50.

Ja tu par to padomā — un es esmu darbojusies šādās atlases komisijās — tad saproti, ka nejaušības momentam šeit piešķirama lielāka loma nekā spējai izvērtēt šo filmu grēdu. Cik īsfilmu iespējams noskatīties vienā dienā? Pēc pāris nedēļu vērošanas tu jau jūties vienkārši apdullis.

Kad mēs augām — padomju laikos — filmu vai mākslas radīšanai piemita dievišķa daba. Tas bija apmēram tā — caur tevi izteicās Dievs, un, kad tu runāji, visiem pārējiem bija jāelso aiz sajūsmas. Piemēram, Noršteins līdz pat šai baltai dienai uzskata, ka viņš ir Dieva dēls, kam jāstaigā basām kājām un jāaudzē bārda. Esmu ar viņu runājusi — viņš ir pilnīgi normāls cilvēks, tomēr uzskata, ka viņam ir kaut kāda misija zemes virsū. Varbūt arī es savu darbu zināmā mērā varētu uzskatīt par misiju, taču informācijas un filmu tiek saražots bez jēgas, un ja tu kaut kādā veidā neizcelsi savu preci, nekas arī nenotiks. Nu, nezinu — lai dod Dievs, ka es maldos.

Valda arī šāds skaļi nepausts uzskats — kad mākslinieks nomirst, katalogu veidotājiem, galeristiem un citiem ir mazāk problēmu. Mākslinieka darbu cenu izaugsmei vairs nekas netraucē, un tas it visiem iesaistītajiem ir izdevīgi.

Piemēram, Kirke vai Zariņa kļuva slavenas vēl padomju laikos, kad sāncenšu tik daudz nemaz nebija. Es gribu teikt — ja tu nomirsti, neapliecinājis savu vārdu, un neviens par tevi nezina, tad tevi kopā ar tavu līķi izšķūrēs ārā no dzīvokļa un izmetīs mēslainē.

Cita lieta, ja esi iekarojis vārdu vai kādu cilvēku ieinteresējis vēl dzīvs būdams — kā, piemēram, Van Gogam dzīvam esot, viņa gleznas gandrīz vispār neko nemaksāja. Nebūtu bijusi mirušā Van Goga brāļasieva, kas pēc kāda laika par šiem darbiem sāka interesēties vai arī paša brāļa acīs tiem nebūtu bijis nekādas vērtības, visas gleznas jau sen būtu izmestas laukā.


http://news.lv/Nedela/2005/01/20/apelsina-sindroms