Mārtiņa Zilberta bandas aizturēšana 1978. gada aprīlī

(...) Mēs esam uzmanīgi pret rūsu — negaisa pavadoni. Taču pastāv arī cita rūsa, ko zinātniskā valodā sauc par koroziju. Tiešā nozīmē tā saēd metālu, pārnestā — arī cilvēkus, viņu morāli un domāšanu. Taču ne sagadīšanās, bet visciešākās likumsakarības dēl šai rūsai ir līdzība ar to, par kuru jau runājām. Līdzība, protams, pārnestā nozīmē.  Jo arī rūsai cilvēkos saknes it bieži jāmeklē aiz tās līnijas, kur beidzas padomju zemes ģeogrāfiskās robežas un padomju cilvēka morāles robeža. Rūsu cilvēkos, mums bieži to pat neapzinoties, ievazā nekritiska pieeja Rietumu dzīvesveidam. Šajā sakarībā ģenerālis Avdjukevičs atcerējās kādu epizodi...

Pārskatā par notikumiem aizvadītajā naktī (runa ir par 1978. gada 21. aprīli) figurēja gaužām neparasts gadījums: Jūrmalā garām pilsonim S. piederošajai mājai pabraucis balts žigulis un no mašīnas uz māju vairākkārt izšauts no šautenes un revolvera. Pirms tam mājas īpašniekam nezināms cilvēks zvanījis pa telefonu un pieprasījis 10 tūkstošus rubļu. S. atsacījies izpildīt anonīmo izspiedēju prasibu, pēc tam arī atskanējuši šāvieni. Ģenerālis izsauca pulkvedi Lodziņu. — Sastādiet operatīvo grupu un noskaidrojiet! Noziedznieki jāatrod un jāizolē, jo reizēm grūti novilkt striktu līniju starp kriminālnoziegumu un politisku diversiju. — Sapratu, — atbildēja pulkvedis. Bandītiski šāvieni — tie ir reti un sevišķi bīstami noziegumi. Un Lodziņš saprata, ka uzdevums nebūs no vieglajiem... Operatīvā grupa ieradās notikuma vietā, rūpīgi izpētīja apkārtni.  Žiguļa sliedes bija izdzēsuši citu mašīnu riteņi, nekur neatrada patronu čaulītes. Parūpējušies tātad... Bet netālajā telefona būdiņā izdevās noņemt desmitiem pirkstu nospiedumu. Kurus no tiem atstājuši bandīti?

Meklējumi turpinājās, bet pa to laiku S. dzīvokli no jauna atskanēja telefona zvans un draudoša balss pieprasīja 10 tūkstošus rub|u. Mājastēvs atteica, un tajā pašā vakarā māju atkal apšaudīja. Čekisti atrada mājas sienās un mēbelēs iestigušas trīs nagana lodes un vairākas lodes, kas izšautas no karabīnes. Pirmie lietiskie pierādījumi. Bet telefona būdiņā atkal raibs no pirkstu nospiedumiem, tomēr daži no tiem pilnīgi sakrita ar iepriekšējā reizē nokopētajiem! Atkal pieturas punkts. Republikas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs izsauca pulkvedi Lodziņu. — Kādi ir meklēšanas rezultāti? — viņš jautāja kā allaž mierīgi. Pulkvedis izņēma no portfeļa aprakstītas papīra lapas, pirkstu nospiedumu kopijas, šautenes un nagana lodes.

— Vismaz par vienu cilvēku jau esam skaidrībā. Tas ir kāds Mārtiņš — Raitis Zilberts, dzimis 1957. gadā.

— Gandrīz vai puišelis, — ģenerālis sadrūma.

— Pēc gadiem, jā, bet pēc darbiem? 1975. gadā, tas ir, astoņpadsmit gadu vecumā, viņš jau sodīts. Pie tam uzreiz par diviem pantiem: pēc kriminālkodeksa 85. panta otrās daļas par sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu un pēc 139. panta otrās daļas - par personiskā īpašuma izlaupīšanu lielos apmēros. Zilberta tēvs bijis kulaks, aktīvi sadarbojies ar vācu fašistiem.

Brīdi klausījies, ģenerālis ierunājās: — Tiesa, bērni neatbild par vecāku grēkiem, taču reizēm gadās, ka ābols nekrīt tālu no ābeles.

— Gadās, — pulkvedis piekrita. — Šī laikam būs tā reize.

— Kādus secinājumus Zilberts izdarījis? — ģenerālis vaicāja.

— Diemžēl nekādus. Blandās bez darba. Ja par «darbu» viņa valodā nesauc arī noziegumus. Un tādu uz Zilberta sirdsapziņas, kā rāda aptuveni pierādījumi, sakrājies krietni daudz. Noziegumu pastrādāšanai viņš izmanto baltas krāsas žiguli.

— Vēl viens pieturas punkts, — ģenerālis, aplūkojis lietiskos pierādījumus, rezumēja. — Taču ņemt vainīgo pie apkakles — par agru. Viss liecina, ka nozieguma pastrādāšanā viņš nav bijis viens. Tīkls jāizvelk ar vienu rāvienu, kad tajā sapinušās visas zivteles.

— Vai Zilberta sakari jau zināmi?

— Pagaidām ne.

— Noteikti noskaidrojiet. Starp citu — milicijā «karājas gaisā» vairākas neatklātas lietas, kurās arī it kā pazibējis balts žigulis. Stājieties sakaros ar Valsts autoinspekciju. Pilnīgi iespējams, ka noziedznieki maina mašīnas numuru.

— Valsts autoinspekcija jau brīdināta.

— Labi! — Ģenerālis pamāja. — Tālāk: vajag pārskatīt visus materiālus par jauniešiem, kas nokļuvuši mūsu redzeslokā pēdējo trīs gadu laikā, pārbaudīt un vēlreiz izstudēt signālus par cilvēkiem, kas interesējušies, kā iegūt šaujamos ieročus. Organizējiet milicijas un kārtības sargu grupas, kas sevišķi modri uzraudzītu transportu «karstajās» vietās.

— Izdarīsim!

Čekistu acim atklājās gandriz vai fantastiska aina. Baltais žigulis bija manīts un bez pēdām izgaisis vietās, kur notikušas zādzības, laupīšanas, ļaunprātīgas dedzināšanas. Diemžēl konkrētu pieturas punktu milicijai nebija. Valsts drošības komitejas operatīvā grupa ar juveliera  rūpību no jauna analizēja desmitiem neatklātu noziegumu, meklēja to kopsakarības, vienādus «rokrakstus». Atklājās vesela virkne dedzināšanu un automašīnu zādzību Cēsīs, vasarnīcu aplaupīšanu Jūrmalā, dzīvokļu uzlaušanu Rīgā, cilvēku iebiedēšanas gadījumu.

Drošības komitejas darbinieki drīz nāca uz pēdām arī pārējiem bandas locekļiem. Tuvākais Zilberta rokaspuisis bija kāds Arnis Kanders, kas arī nekur nestrādāja, bet pārtika no laupīšanu un zādzību «ienākumiem». Nākamais — Roberts Tinte, gluži vēl zēniņš, nule kā saņēmis pasi, taču izdarībās neatpalika no minētajiem. Tālāk — Hardijs Skribanovskis, jau guvis pirmo «skolu» labošanas darbu kolonijā, visbeidzot — Vladimirs Šatrovskis, kas arī pabijis apcietinājumā par sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu, nekur nestrādāja, uzdevās par dzejnieku.

Bandas vadonim Zilbertam naudas netrūka. Lai radītu savu «bāzi», viņš pat nopirka lauku mājas Tukuma rajonā, un starpbrīžos starp zādzībām un laupīšanām visa banda tur dzīvoja, cepures kuldama, demontēja un pārmontēja nozagtās automašīnas, rīkoja orģijas, pie tam ne sevišķi ievērodami piesardzību. Apkārtējo iedzīvotāju acu priekšā! Visi «gali» beidzot bija čekistu rokās. Pienāca bandas likvidēšanas izšķirošās dienas. Pulkvedis Lodziņš ieradās pie ģenerāļa ar sīki izstrādātu operācijas plānu. — Naktī uz 30. aprīli banda dosies uz Cēsu rajonu. Tā paredzējusi pastrādāt sevišķi bīstamu noziegumu, kas var prasīt cilvēku upurus. Mūsu priekšlikums — kopā ar autoinspekciju bloķēt ceļus un meklējamos uz vietas aizturēt. Mūsu grupas cilvēki atradīsies vienā no mašīnām, vairāki citi dežurēs...

Ģenerālis Avdjukevičs sīki iepazinās ar plānu, pārdomāja, šo to pārjautāja un secināja: — Noziegumu analīze rāda, ka republikā darbojas mobila, sevišķi bīstama banda. Jums jādara viss iespējamais, lai to ātri padarītu nekaitīgu. Partija mums uzticējusi padomju ļaužu drošību un dzīvību, un mums nav tiesību neattaisnot šo uzticību. Bandītu, deklasētu elementu dēļ nedrīkst ciest neviens padomju cilvēks.

— Sapratu.

— Ne pūku, ne spalvu! Tā laikam pieņemts sacit šādās reizēs, — ģenerālis teica, izvadot pulkvedi no kabineta...

Aprīļa pēdējā diena. Krēslo. Pa Pleskavas šoseju Rīgas virzienā joņo balts žigulis. Aiz Cēsu ceļgala to pūlas apturēt autoinspekcijas patruļa. Žiguļa motors iekaucas, zem riteņiem iešvirkstas asfalta kukuržņi, mašīna ne vairs brauc, bet gāzelēdamās un palēkdamās lido. Vajātāji — autoinspektori uz motocikla un čekisti žigulī — tik vien paspēj ievērot, ka mašīnā sēž trīs cilvēki. Tvarstīšanas grupas vadītājs Valsts drošības komitejas apakšpulkvedis Jansons uzsauc vecākajam leitnantam Zariņam, leitnantam Pūpem un šoferim: — Laižam cik nagi nes!

Autoinspekcijas motocikls jau raujas uz priekšu. Sākas pakaļdzīšanās — varbūt ne tik dramatiski un nervus stindzinoši kā dažā labā kinofilmā,  taču pietiekami bīstama gan sekotājiem, gan pārējām mašīnām un gājējiem, kas šajā brīdī atrodas uz Pleskavas šosejas. Bēgļa un sekotāju mašīnu spidometri zem 110 kilometriem stundā vairs nekrītas ne brīdi. Bandīti beidzot saprot — neizbēgt. Vajātāju motociklu un žiguli vada ļoti pieredzējuši braucēji, attālums samazinās, un, kas zina, kur atrodas nākamais postenis, kurš pa radio jau brīdināts. Bandītiem uzdod nervi. Vienīgā iespēja — strauji nogriezties no ceļa, pazust vajātāju acīm. Pie Ieriķiem pēkšņi iekaucas baltā žiguļa bremzes, ass stūres pagrieziens uz sānceļa, un... baltais žigulis apmet kūleni un aizkūleņo tenteru tenteriem. Braucēji tomēr nebija nopietni cietuši. Viņi izlīda pa mašīnas sadragātajām durvim, viens no viņiem — gados jaunākais — neatskatīdamies pāri laukam aizskrēja uz mežu, divi pārējie kaut ko steidzami glabāja tuvējos krūmos. Tas viss ilga ne vairāk kā pārdesmit sekunžu, vajātāji notvēra divus palikušos turpat pie mašīnas.

— Atvainojiet, pārkāpu braukšanas ātrumu! Samaksāšu sodu... — šļupstēja Mārtiņš Zilberts.

— Jā, jā, steidzāmies, — piebalsoja Arnis Kanders. — Trakoti steidzāmies.

Viņu izlikšanās nepārliecinātu pat nejaušu garāmgājēju, kur nu vēl pieredzējušus čekistus un autoinspektorus.

— Kur trešais? Kā viņu sauc?

— Nudien, nezinām. Paņēmām pa ceļam. Lūdza kādu gabaliņu pavest.

— Taču aizvedāt gandrīz uz viņpasauli, — pavīpsnāja apakšpulkvedis un pavēlēja rūpīgi pārmeklēt aizturētos un mašīnu. Tur vajadzēja būt ieročiem, bet nebija — tos acīmredzot bandītiem izdevās paslēpt krūmos. Piezagās tumsa. Turpināt meklējumus nebija jēgas. Aizturētos nogādāja drošā vietā, bet pie mašīnas atstāja sardzi. Nākamajā rītā meklēšanas grupa turpat krūmos atrada naganu, karabīni un patronas. Ekspertīze liecināja, ka ar šiem ieročiem šauts uz pilsoņa S. māju Jūrmalā, un tie lietoti arī dažās citās vietās.

Drīz atrada arī trešo. Tas izrādījās bandas loceklis Roberts Tinte, kas pārbīlī bija aizļepatojis līdz Jūrmalai un paslēpies pie vecākiem. Neapgāžamu pierādījumu spiesti, bandīti atzinās visos noziegumos. Pastāstīja arī, ka sarunājuši Valgā ar kāda Viktora Rimuša starpniecību iegādāties šauteni ar optisko tēmēkli un vēl dažas pistoles, lai banda varētu sākt darboties ar īsti amerikānisku vērienu. Čekistu rokās nonāca Rimuša adrese, ārējais apraksts, dažas konspiratīvas ziņas. Pēc pāris dienām vecākais leitnants Zariņš devās uz Valgu. Viņš piezvanīja pie Viktora Rimuša durvīm. Pēc brīža atskanēja šļūcoši soļi, durvis pavērās šaura spraudziņa un atnācēju nopētīja šaudīgas, neuzticības pilnas acis.

— Vai biedrs Rimuss?

— Es pats.

— Es nāku no Zilberta... — Zariņš pačukstēja un bailīgi atskatijās, vai viņu sarunai nav bijis liecinieka.  Nožvadzēja drošības ķēde, un durvis atvērās.

— Ienāciet! — Mājastēvs joprojām nenolaida pētošas acis no svešā cilvēka, taču ieveda viņu istabā.

— Vai mūsu sarunu aiz sienas neviens nedzird? — vecākais leitnants tēloja tramīgu jaunekli.

— Runājiet droši! — Dzīvokļa īpašnieku viņa tonis acīm redzami nomierināja, un viņš piedāvāja uzsmēķēt.

— Mārtiņš Zilberts un Arnis Kanders iekrituši... — Zariņš joprojām izlikās, ka baidās runāt skaļi. Viktors Rimuss satrūkās, taču centās ārēji palikt mierīgs, un vecākais leitnants saprata, ka izvēlējies pareizo spēles variantu.

— Un kāda man tur daļa? — mājastēvs atrūca vienaldzīgā balsi, kurā pieredzējusi auss saklausīja nemieru.

— Ak, nedomājiet tikai, ka viņi iekrituši par īsto lietu! — Zariņš atviegloti pasmaidīja. — Šos paņēma par sīko spekulāciju. Bet kādas nedēļas, ja ne mēnešus, droši vien patupinās... Man izdevās panākt satikšanos ar Mārtiņu, tas ir, ar Zilbertu. Izmelojos. Izlikos par radagabalu. Un operācijās mani vismazāk redzējuši — allaž atrados rezervē vai slēpnī... Tad nu, lūk, Zilberts man uzdeva nekavējoties saņemt optisko šauteni un naganu, par kuriem viņš jau samaksājis ar sudrablietām. Drusku jāpatrokšņo, lai abiem radītu tādu kā alibi par iepriekšējām operācijām, kad viņi vēl bija uz brīvām kājām...

Vecākais leitnants bija iegaumējis visus bandas gājienus un šajā brīdī atcerējās, ka minētās sudrablietas Kanders bija nozadzis... pats savam tēvocim. Rimuss brīdi domāja, tad citu pēc cita uzdeva visdažādākos jautājumus, uz kuriem vecākais leitnants atbildēja precīzi un nestomīdamies.

— Labi, — Rimuss beidza tincināt un labvēlīgi uzsmaidīja. — Taču ieroči nav pie manis, bet noglabāti drošā vietā Tallinā. Viņš uzaicināja Zariņu uz tālsatiksmes telefona centrāli, aizsedza ar ķermeni taksofona disku un uzgrieza kādu Tallinas numuru. Saruna bija īsa, kodēta. Rimuss pakāra klausuli un nosauca datumu, kad Zariņam atkal jāierodas Valgā, lai abi dotos uz Tallinu. Agri no rīta — tas bija 13. maijā — vecākais leitnants Zariņš ieradās Valgā. Pie žiguļa stūres sēdēja leitnants Pūpe. Protams, ģērbies privātā. Rimuss viņu jau gaidīja. Nekas neliecināja, ka viņam būtu radušās aizdomas. Rūpīgi aizslēdzis dzivokli, viņš iekāpa žigulī. Leitnants labi prata vadīt mašīnu, un pulksten vienpadsmitos un trīsdesmit minūtēs viņi sasniedza Tallinas priekšpilsētu. Abu čekistu trenētās acis tūlīt pamanīja, ka viņu žigulim «piesitusies aste» — tāda paša tipa žigulis ar neko neizsakošu numuru. Bet viņi zināja: ar šo mašīnu viņus pavada Tallinas un Rīgas čekisti, kas kopīgi bija izstrādājuši sīku operācijas plānu. Īsi pirms pulksten divpadsmitiem Rimuss lūdza apturēt mašinu pie tuvākās telefona būdiņas.

— Palieciet mašīnā! — viņš strupi izmeta, uzgrieza kādu numuru, parunāja pāris vārdu un tūlīt atgriezās pie žiguļa. — Precīzi pulksten trīspadsmitos mums jābūt pie hipodroma, — Rimuss sacīja, ar grūtībām slēpdams uztraukumu, pēc tam izstāstīja, kā tur nokļūt.

Precīzi laikā Rīgas čekistu žigulis nobremzēja norunātajā vietā. Pārsimt metru tālāk apstājās «aste». Nebija šaubu, ka sekotāji pa rāciju ziņo uz operācijas centru par katru viņu soli. Tallinā tobrīd atradās arī pulkvedis Lodziņš. Līdzās mašīnai, kurā sēdēja Rimuss, piepeši nobremzēja vēl viens žigulis. Tajā atradās divi cilvēki. Viņi aizdomīgi nopētīja no Rīgas atripojušo braucamo, saskatījās ar Rimusu, un Valgas sakarnieks deva norunāto zīmi: viss kārtībā. Piebraukušie vīri izkāpa no mašinas un pienāca klāt sasveicināties, taču savus vārdus nenosauca. Viņus pazina vienigi Rimuss.

— Būs jāizbrauc ārpus pilsētas, — tallinieši sacīja. — Sekojiet mums!

Abas mašīnas atkal devās ceļā. Rimuss sēdēja kopā ar rīdziniekiem. Žigulis izdrāzās cauri Tallinai un iebrauca dziļi piepilsētas mežā. Cik to atļāva konspirācija, sekoja ari «aste». Kaut kur meža vidū ceļvedis apstājās. Arī leitnants Pūpe nobremzēja. Abi tallinieši vēlreiz izkāpa un rūpīgi pārliecinājās, vai kāds viņus nenovēro. «Asti» viņi laimīgā kārtā nepamanija.

— Jūs abi palieciet savā mašīnā, bet šis cilvēks,  — svešie norādīja uz vecāko leitnantu Zariņu, — lai pārsēžas pie mums un brauc līdzi.

Leitnants pamanīja, ka ieroču pārdevēji ir apbruņoti. Uzspēlēdams vaļīgu jautrību, Zariņš pārsēdās talliniešu mašinā, un tā lielā ātrumā pazuda meža ceļa līkumā, atstādama aiz sevis putekļu grīsti. Leitnants Pūpe piepeši attapa, ka viņi nokļuvuši gluži neparedzētā situācijā. Ja svešie operāciju atmaskojuši, viņi Zariņu nogalinās un līķi noglabās kaut kur mežā. Bandas dalībnieki divi, abi bruņoti, Zariņam līdzi vienīgi mednieka duncis. Ritēja minūtes, kurās varbūt izšķīrās visas operācijas iznākums un uz spēles bija Rīgas čekista dzīvība. Bet no svešās mašīnas — ne ziņas, ne miņas.

 — Kur viņi tik ilgi paliek? — leitnants iejautājās. — Gan viss būs kārtībā... — Rimuss nenoteikti atrūca. Nelāgo situāciju tomēr bija pamanījuši operatīvie darbinieki no «astes» un pa radio ziņoja operācijas centram par negaidīto bīstamo situāciju. Centrā pieņēma steidzamu lēmumu: nekavējoties bloķēt visas izejas no meža. Bet kas šajā laikā notika pazudušajā mašīnā? Pabraukuši krietnu gabalu, svešie apturēja žiguli. Viens no viņiem atvēra čemodānu. Čekists ieraudzīja izjauktu šauteni ar optisko tēmēkli.

— Te tā ir, — svešinieks triumfēdams sacīja. — Gandrīz jauna.

Zariņš vienaldzīgi apskatīja saeļļoto nāves rīku.

— Derēs. — Viņš pamāja.

— Ari nagans ir tepat mašīnā, bet, ja gribat, pilsētā varam dabūt vēl pāris šaujamo.

— Noderētu gan. — Vecākais leitnants pamāja, tad bažīgi iejautājās: — Bet par tiem nav maksāts?

— Tāpēc arī jūs atvedām šurpu. Ja vēl atgādāsit sudrabu, dabūsit arī pārējos ieročus.

— Centisimies samangot. Mums zināms, kur ar minimālu risku var kļūt par sudraba kafijas servīzes īpašnieku, — Zariņš — Zariņš paņirdza.

— Kafijas servīze? Jā, tāda manta derētu. Varētu arī par skaidru naudu.

— Kāds žūksnītis man atrastos, — Zariņš izlikās kalkulējam.

Pēc tam viņi brauca atpakaļ. Leitnants Pūpe tikko aizturēja nopūtu, kad svešinieku mašīna kopā ar Zariņu atgriezās norunātajā vietā. Viņi vienojās braukt uz pilsētu, lai par skaidru naudu iegādātos tur noslēptos ieročus. Rimuss pārkāpa savu «igauņu kolēģu» mašīnā, Rīgas Čekisti sekoja. Drīz viņi pamanīja, ka arī «aste» savā vietā. Pa miniatūru rāciju viņi informēja kolēģus par negaidīto pavērsienu, «aste» paziņoja tālāk uz operācijas centru un tur pieņēma lēmumu: mašīnu ar bruņotajiem ieroču tirgotājiem aizturēt ar Valsts autoinspekcijas līdzdalību... Ielas malā piepeši iznira autoinspektors ar paceltu melnbalto zizli. Priekšējā mašīna rāvās uz priekšu, vairs neievērodama ne ātruma ierobežojumu, ne citus satiksmes noteikumus. Tur sēdošie laikam nojauta, ka iekrituši lamatās.

Inspekcijas mašīnai tomēr izdevās bēgļus apdzīt, un tad notika kas negaidīts: ieroču tirgotāju žigulis strauji iegriezās kādā sētā, no tā izlēca Rimuss ar portfeli rokā un viens no nepazīstamajiem, kas stiepa čemodānu. Kas tajā atradās, nevienam no vajātājiem vairs nebija noslēpums. Rimuss iegāja kādā namā, kur to tūdaļ arī panāca. Bet viņa portfelis izrādījās... tukšs. Nu vajātāji sekoja vīram ar čemodānu, kas izrādijās veikls zellis un labi pazina Tallinas labirintus. Viņš pazuda čekistu skatieniem. Taču žiguļa šoferis joprojām sēdēja pie stūres, un vajātāji uz pavisam īsu mirkli to bija izlaiduši no acīm. Ar to pietika, lai iegaudotos mašīnas motors, žigulis apcirtās gandrīz kā vilciņš, izšāvās no sētas un ienira mašīnu drūzmā uz ielas. Taču tālu viņš netika — bēgli aizturēja jau pēc divdesmit minūtēm. Operatīvajā centrā noskaidrojās: bēglis ar čemodānu, kurā atradās optiskā šautene, ir kāds Osseps, tūlīt kļuva skaidra arī viņa dzīvesvieta. Pie žiguļa šofera — viņa uzvārds Eksverts — atrada naganu. Pats svarīgākais uzdevums nu bija ātri dabūt rokā čemodāna īpašnieku. Vienā naktī čekisti paveica gandrīz neiespējamo — viņi uzzināja noziedznieka sakarus un tikšanās vietas. Nākamajā rītā precīzi deviņos Ossepu aizturēja pie kāda avīžu kioska un iesēdināja mašinā. Viss noritēja tik veikli un klusu, ka pat garāmgājēji lāgā neaptvēra, ka tiek padarīts nekaitīgs bīstams noziedznieks. Tallinā paslēptie ieroči un munīcija nonāca operatīvās grupas centrā.

— Uzdevums izpildīts, ieroči un munīcija izņemti, vainīgie aizturēti, upuru nav, — nākamajā dienā pulkvedis Lodziņš ziņoja ģenerālim Avdjukevičam. Drošības komitejas priekšsēdētājs klusēdams paspieda operācijas vadītāja roku.

Tā beidzās bandītiska avantūra, kuras dalībnieki, Rietumu propagandas ietekmēti jaunieši, centās atdarināt gan amerikāņu gangsterus, gan citas bēdīgi slavenas bandas. Šādi gadījumi mūsdienās čekistu praksē ir reti, ļoti reti. Tas varbūt izklausās nedaudz dīvaini, bet drošības orgānu darbinieki tagad galvenokārt nodarbojas ar šaubīgu elementu profilaksi, viņu audzināšanu. Jā, audzināšanu, varbūtējo noziegumu iepriekšēju paredzēšanu un novēršanu. Jo čeka ir visas tautas sastāvdaļa un bauda tās cieņu un atsaucību. Šādu darbu no viņiem prasa partija, un viņi to godam izpilda. Ģenerālis Avdjukevičs un daudzi viņa ciņubiedri nu jau pensijā. Viņu vietā stājusies jaunā maiņa, kuriem, tāpat kā priekštečiem, ir karstas sirdis, auksts prāts un tīras rokas.

Ugunsgrāmata: stāsti par čekistiem.
Jānis Lapsa, Nikolajs Kokorevičs, Laimonis Vāczemnieks.
"Avots", 1987