Dzeršanas posts. Arī Īrijā

Dzeršanas posts. Arī Īrijā…

Autors: Vents Dubrovskis, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
Datums: 02.11.2010
Izdevums: Staburags
Rubrika: Sadzīve

Šoruden uz Vāciju devās kāda 62 gadus veca tukumniece (savu vārdu viņa nevēlējās publiskot) tāpēc, ka ar valsts piešķirto pensiju nevarēja iztikt. Pirms došanās svešumā viņa vērsās redakcijā ar stāstu par Īriju — dzeršanas posta nolemtu vidi, kādu to iepazinusi meitas un mazmeitas ģimenē. Var jau teikt — pēc ģimenes nevar spriest par valsti, tomēr šajā gadījumā runa tieši par vispārinājumu — izplatītu problēmu imigrantu vidū.

Lūk, kāds bija stāsts: — 25. maijā pēc divu gadu prombūtnes atgriezos Latvijā, lai nokārtotu pensiju. Tas izrādījās vēl viens trieciens pēc Īrijā pārdzīvotā, jo pensiju piešķīra ļoti mazu — Ls 76. Lēmumu pārsūdzēju, bet neko nemainīja — zinošāki cilvēki ieteica iesniegt civilprasību, taču esmu jau nogurusi. Vispār nāku no Jelgavas, taču pirms gada māsa pierakstīja pie sevis Tukumā, un nu esmu tukumniece. Man te ir pensija un nabaga zīme iedota. Paldies, ka iedeva, jo par tādu naudu nevar izdzīvot.

Jelgavā strādāju Ozolnieku pansionātā par sociālo aprūpētāju. Tas ir ļoti smags darbs — noraudzīties mirstošos cilvēkos. Nedrīkstu visu stāstīt, jo par to bija jāparakstās, lai gan, ko baidīties — pansionāta direktori pazīstu pusi dzīves, taču negribu viņu pat satikt. Pansionātā, saku godīgi, divu nedēļu laikā cilvēks aizgāja viņsaulē… Parasti veciem cilvēkiem ir kādas problēmas — kājas vai rokas neklausa, un viņi ir lielākoties guļoši. Ēdiens bija īpašs. Divas nedēļas pastrādāju un jutu, ka no tā pampstu. Vaicāju pavārei, kas par lietu? Izrādās — pievieno kaut kādas tabletes sāta sajūtai, lai mazākas porcijas nepieciešamas. Bet no tā ēdiena tu paliec resns un vārgs, nevari vairs no gultas piecelties un sevi apkopt.

Arī attieksme nelabvēlīga — bļāva uz guļošajiem. Vairāk pretī ņēma tos, kam ir māja un kāda manta — to pārdeva, lai it kā izlīdzinātu starpību starp pensiju un uzturēšanas maksu. Direktore sev tādu villu uzcēlusi! Tur nāk nauda. Pirms gāju prom, izsaucu “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālisti, taču bija informācijas noplūde, un mūs neielaida pat pa vārtiem.

Atradu darbu Rīgā, Linezerā, Asinsvēža nodaļā. Darbs bija labs un arī alga laba. Bet tolaik Īrijā jau bija pieteicies mans mazmazdēliņš — viņam bija gads un divi mēneši. Meita zvanīja un teica: — Ome, ko tu tur ņemies! Brauc labāk auklēt mazmazdēlu. Naudu dosim, cik vajadzēs! Lai gan man dzīve bija nokārtota, tomēr paklausīju bērniem un pametu visu. Atgriežoties atklāju, ka mantas, ko atstāju pazīstamiem — mēbeles, trauki, drēbes — pagaisušas, esmu palikusi bez nekā. Gribēju iet uz policiju, taču māsa atrunāja — lai kaunu nedaru, bet man tāds trieciens, kā būtu ar āmuru dabūjusi. Nokārtoja man lidmašīnas biļeti, un 2008. gada 1. jūlijā aizlidoju uz Īriju.

Kopdzīve nesanāk

Tālāk stāsts par to, kā latvieši dzīvo Īrijā. Cilvēki visādi — kas strādā, bet kas — bezdarbniekos, sēž mājās un pārtiek no pabalstiem. Ik nedēļu saņem 200 eiro, un tā taču liela nauda!

— Bet šis tas tur taču dārgāks?

— Nē, kas tur dārgāks? Par kapeikām iepērkas veikalā! Dzīvokļa īre? Sametas pa trim, četriem kopā un īrē māju. 700 eiro nedēļā maksā “kruta” divstāvu māja. Kad samet pa visiem, nejūt to dārdzību. Un ko dara? Sēž “pabā” vai mājā un dzer. Atved no Latvijas kandžas aparātu, lai tā lieta grozās — 15 eiro litrā, un pircēju netrūkst, jo veikalā 0,7 l pudele — 18 līdz 20 eiro. Dzer pilnīgi visi, nerunājot par poļiem, kas tur vairumā, un arī krievu netrūkst.

Arī mana meita (šogad viņai palika 38) dzer, strādā hospitālī un dzer, jo nauda nāk. Mazmeita Gunita, kurai tikai 21 un pie kuras dzīvoju, ar civilvīru Imantu tāpat — jauni cilvēki, bet nodzeras. Puisim it kā prestižs darbs ar labu algu, taču katru vakaru mājās ir alus kaste... Šogad biju novesta tiktāl, ka gribēju iet uz baznīcu un lūgt naudu atpakaļceļam uz Latviju.

— Ko Īrijā nozīmē prestižs darbs?

— Znots strādā pie viena īru miljonāra, viņam ir darba “buss”, kvadracikli un “bembis”, plus vēl sava mašīna, un viņš jau kuro gadu kalnos stāda kokus. Mazmeita strādā maza benzīntanka veikaliņā par pārdevēju (pēc grafika trīs dienas nedēļā) — arī alga laba. Lūdzu mazmeitai, lai nokārto man vismaz bezdarbnieces statusu, taču viņai nebija laika...

— Vai tad jau Latvijā ar dzeršanu aizrāvās?

— Zinu, ka znota vecāki mīl iedzert. Ar mazmeitu cīnījos un teicu: “Ja vīrs dzer, tev nav jādzer līdzi!”. Bet viņa vīram acīs: “Beigsi tu dzert, beigšu es arī!” Un ne jau šņabi — vien alu un sidru tonnām. Bez tā vakars mājās nemaz nesākas. Alus it kā neskaitās stiprs alkohols, bet, ja cilvēks beigās nespēj pa kāpnēm otrajā stāvā uzkāpt?!

Ar vīriešiem neveicas

— Kā meita uz to skatās?

— Ko teiks, ja visi kopā dzer? Meita dzēra jau Latvijā un mainīja vīrus vienu pēc otra, neveicās viņai ar vīriešiem. Bijuši daudzi, bet visi — iedzērāji. Pēdējais bija tāds foršs — Rīgā aktierstudiju beidzis, bet strādāja par bruģa licēju. Īrijā staigāja uz bezdarbniekiem, taču ar sirdi bija slikti — pie ārstiem negāja un aprīlī nomira... 39 gadu vecumā. Urnu ar pelniem atdeva sievai Latvijā.

— Jūsuprāt, kāpēc meita sāka aizrauties ar alkoholu?

— Viss bija labi, kamēr pēc 9. klases neaizgāja uz Liepāju mācīties, pie “Laumas” bija šūšanas skola. Tur ar meitenēm bija gan zālītes papīpēšana, gan tablešu pamēģināšana — tiku saukta pie vadības uz pārrunām, taču reiz piezvanīja “Laumas” medpunkta ginekoloģe — aicināja atbraukt. Izrunāties. Izrādījās — meita stāvoklī. Tolaik viņai bija 16... Divas stundas sēdējām un runājām. Es, protams, biju pārraudājusies. Meita teica, ka taisīšot abortu un bērnu nedzemdēšot. Ginekoloģe brīdināja, ka var gadīties — visu mūžu vairs nebūs bērnu. Arī es tam piekritu — ar pirmo bērniņu nedrīkst riskēt, apņēmos palīdzēt bērnu audzināt, un tā viņa — mazmeitiņa — piedzima.

Nebija bērns vēl pasaulē nācis, kad meita apprecējās ar vienu puisi no Vaiņodes, dikti bija samīlējies un paņēma ar visu bērniņu. Februārī bija kāzas, bet martā piedzima Gunita. Puisis viņu pierakstīja kā savu meitu. Viss bija labi, taču vīramāte ar kandžas aparātu taisīja dzeramo, un arī jaunais vīrs mīlēja ieraut. Pēc pusotra gada meita ar bērnu atbrauca pie manis uz Jelgavu un teica, ka ar vīru vairs nedzīvošot. Pēc tam bija viens, otrs, trešais vīrietis... Vēl no viena dēls piedzima, arī bija uz laiku Īrijā, bet atgriezās atpakaļ pie tēva, un nu nevar vairs atrast stabilu vīrieti līdzās — kā iepazīstas, tā dzeršanas dēļ nekāda kopdzīve nesanāk.

Ja griež vēnas, tad kārtīgi

Mazmeitas vīrs man teica: “Ja sieva dzers, es darīšu visu, lai dēlu dabūtu prom no viņas.”

Vaicāju: “Bet vai tev viņu vajag? Pats jau arī maz uzmanības pievērs — vai nu sēdi “kompī” un spēlē savas spēles, vai ar aliņiem — vēl bērns pudeles pa māju nēsā!”. Kad aizrādīju, atteica: “Tu, ome, neko nesaproti. Tagad bērnus audzina savādāk! Tāda ir dzīve!”.

— Bet bērni dzeršanu uztver normāli — ne kā atkarību, no kuras būtu jāārstējas?

— Tieši tā. Jauno gadu sagaidīju viena pati. Ziemassvētkos mazmeitas vīrs Imants atkal bija aizskrējis projām un dēlu paņēmis līdzi. Kā sastrīdas, tā skrien pie māsas. Es biju uzklājusi svētku galdu, bet mazmeita sadzērās, aizskrēja nez kur pie savām draudzenēm un, kad pārbrauca, grieza sev vēnas... Vēl sadzērās tabletes. Es zvanīju znotam, stāstīju, ka mājās asinis un tabletes, bet es nevaru pat “ātrajiem” piezvanīt. Angliski tik dažus vārdus protu pateikt. Viņš izsauca “ātros”, mazmeitu aizveda uz slimnīcu, atindēja un pāris dienu paturēja. Viņa tā kā atguvās, bet Jaunais gads pagāja līdzīgi — atkal ņēma nazi, lai darītu galu, bet es jau teicu — ja cilvēks tiešām grib šķirties no dzīves, tad griež pareizajās vietās un kārtīgi. Ko man nervus bojā, ja man jāredz šādi skati! Tas bija drausmīgi! Viss tik vīrieša dēļ — tik šausmīga viņai tā mīlestībā!

12. janvārī bija jāiet pie psihologa, jo slimnīca uzreiz ziņo par novirzēm, kas jāārstē. Kad atnāca no psihologa, teica, ka ar galvu viss esot kārtībā. Atbrauca znots un teica: ja viņa nedzers, viss būšot labi, taču es pretī: “Tu taču pats dzer!”. Viņš atkal: “Nav ko jaukties iekšā! Mums jādzīvo atsevišķi — katram sava dzīve!”. “Nav problēmu! Nopērciet biļeti uz Latviju un iedodiet mazliet naudas, lai sākumā nav jāiet ubagot!”. Mazmeita atkal pretī — nekur negribēja mani laist, un tā dzeršana turpinājās, kamēr es neizturēju. Tagad, cik zinu, znots ir aizgājis pavisam. Uzrakstīju viņam “draugos” vēstuli: “Tu teici, ka jums jādzīvo vieniem. Es aizbraucu, bet — kas notiek?”. Mazmazdēls joprojām staigā pamperos, lai gan puikam trīs gadi! Mazmeita saka, ka dēls nočurājies un nokakājies, bet tēvs ar aliņiem tik pie savām datorspēlēm, kad sastrīdējušies, paķēris mantas un prom. Jau pusotru mēnesi. Tagad nu acis atvērušās, ar ko kopā dzīvojusi. Bet ko palīdzēsi pieaugušiem cilvēkiem? Žēl vienīgi puisīša, ko divus gadus mātes vietā auklēju. Vienīgais, ko varu — braukt uz Vāciju, pelnīt naudu, lai vismaz uz pāris brīvdienām varu aizbraukt ciemos.

Slauc valsti, cik var

Gribēju, kā labāk, bet ko dabūju — pilnīgi neko! To murgu, ko skatījos! Biju tik tālu, ka pati gribēju skriet slīcināties. Taču sapratu, ka nevaru mazmazdēliņu pamest — es viņu kā zelta gabaliņu iznēsāju. Kaut pati gados, rāpoju pa grīdu, un viņš man uz muguras — mazajam prieki. Māte tā nevarot, jo ceļi sāpot, a kas man — visu mūžu uz kājām nostrādājusi, 19 gadu par pastnieci Jelgavā.

Bet tur jau visi tā dara — vispirms pagādā bērnus, tad saņem lielus pabalstus, slauc to Īriju. Kad piedzimst bērniņš, pēc pusgada vai gada valsts samaksā apmēram 5000 līdz 6000 eiro. Tas — vienreizējs pabalsts, vēl 200 eiro ik mēnesi. Mana mazmeita tad sapirka “krutos” datorus, mūzikas aparatūras, telefonus un tādā garā. Par māju jāmaksā īre — 600 eiro, bet viņai kā vientuļajai mātei “soci” apmaksā visu — apmēram 1200 mēnesī. Strādājot trīs dienas nedēļā, var atļauties dzīvot labi. Un tā tur visas vientuļās mātes dzīvo. Bet uz māju nāk kontroles — ja satiek vīrieti vai kādu priekšmetu, kas apliecina vīrieša klātbūtni, tad pabalstu noņem un var nonākt cietumā — šajā ziņā likumi stingri. Ja viena auklē bērnu, ar vīriešiem nevar pīties — tas jādara ārpus mājas un klusiņām. Bet, ja valsts taisītu revīziju šajās lietās... Zinu, ka pie mums sociālie pārbauda ģimenes cītīgi, bet tur nē — tā ir tava darīšana, kā naudu tērē. Ja kāds kaimiņš paziņo, ka ģimenē bieži notiek dzeršanas, policija atbrauc māju apraudzīt, taču, ja es esmu skaidrā un pieskatu bērnu, tad viss kārtībā. Ja redzēs, ka ar bērnu tikai iereibuši vecāki, tad viņu momentā aizvedīs uz krīzes centru, un vēlāk ir liela ņemšanās ar sociālo dienestu, kamēr bērnu dabū atpakaļ. Kurš tagad tur būs skaidrā ar mazmazdēlu, nemāku pateikt. Māsa saka, lai izmetu to no galvas, bet es tā nevaru — sāp sirds.

Izmēģina kokaīnu

Es nebiju no tiem, kas čupojas, dzīvojām ar mazo vienā istabā — mums bija pat sava dienas kārtība: kamēr es dzēru rīta kafiju, viņš skatījās multenes un ēda brokastis, vēlāk ik dienas staigājām pa parkiem un gar okeānu. Es visu laiku biju ar bērnu. Iet vēl pie kādiem latviešiem negribējās — tur atkal galds, aliņš un iereibušo runas. Murgi! Jau tad mazais pamanījās pa pudelei no galda paķert — kas būs vēlāk? Vēl viens alkoholiķis?

Arī narkotikas tur iet pilnā sparā. Mazdēlam, kurš šobrīd Latvijā (viņam jau 18), palīdzēt nevaru. Labi lauku skolā mācījās, bet māte paņēma uz Īriju, un tur ar narkotikām aizgāja tik tālu, ka 15. martā viņu iesēdināja lidmašīnā un Rīgā no lidostas pa taisno aizveda uz narkoloģijas nodaļu Jelgavā. Īrijā paspēja visu ko noprovēt — zālīti un kokaīnu, iekrita lielos parādos un nāca mātei prasīt — sita logus un durvis ārā, sadraudzējās ar īru čigāniem un pamanījās kaut kādus datorus nospert — meitai vajadzēja drošības naudu samaksāt, 1000 eiro, lai neliktu cietumā, un vēlāk arī parādus maksāt.

Jelgavā puisis tikai mēnesi sabija, jo pamanījās galveno ārsti apvārdot — palaida uz pilsētu, un tur viņš piedzērās un vēl ko sadarīja. Izsvieda viņu ārā, un tagad ir atpakaļ pie tēva. Nevajadzēja raut zēnu no laukiem ārā. Zinu jau, domāja — Īrijā būs labāka dzīve, bet Īrija nav nekas! To tiešām saku no sirds! Pilnīgi nekas man tur nepatika — sala, kurai riņķī vēji, ikdienā lietus, saules maz, okeāns auksts — peldēties nevar. Viss noasfaltēts.

Bet tas gan jāatzīst — attiecību kultūra tur daudz augstākā līmenī. No rīta, izejot no mājas, “Hai!” (“Sveiki!”) arī pilnīgi svešiem cilvēkiem ir gandrīz obligāts. Veikalā ar tevi sasveicinās un apvaicājas, kā iet. Mums Latvijā tā nav.

***

Šobrīd šī stāsta varone ir Vācijā, jo negribot Latvijā sapūt kā vecīši pansionātos — gribot vēl pucēties, kazi, kāds kavalieris atradīsies un varēs kaut kā bērniem palīdzēt. Ja godīgi — kur tad vecumā to lielo naudu likt?