Valdis Atāls (Vladimirs Šatrovskis)

Vladimirs Šatrovskis. Domāju, ka mazliet pazīstu šo puisi. Dzejas izpratējs esmu pavājš, viņš mani vairāk saista kā cilvēks, kā sarunu biedrs, kaut intuitīvi jaušu — arī dzejā Vladimirs, ja vien neapsīks pacietība, sacīs kaut ko savu un varbūt pat paliekošu.

Viņš glezno, nodarbojas ar lietišķo mākslu, veido mozaīkas, mežos vāc īpatnējas formas koku saknes, piepes, zarus un saskata te daudz tāda, kas citu acīm paliek apslēpts. Viņa istabiņa ir kā maza muzeja filiāle. Vēl dzied, spēlē ģitāru. Un, protams, raksta dzeju. Vai nav tā kā par daudz? Kura aizraušanās paliks par galveno?

«Darot vienu un pēc tam otru, es it kā atpūšos un rodu jaunas atziņas. Šī mijiedarbība vismaz man ir svētīga. Varbūt rītdiena man nepiedos šādu svaidīšanos, bet šodien es citādi nevaru. Šobrīd šīs atziņas uzkrāt man ir svarīgi. Bet galvenais — tā ir dzeja,» saka pats Vladimirs jeb Valdis, kā viņu sauc draugi.

Viņš dzimis, Latgalē, Krāslavas pusē, 1950. gadā. Beidzis Limbažu 18. profesionāli tehnisko skolu. Pēc kvalifikācijas — plaša profila celtnieks. Strādājis par krāsotāju, par māksliniecisko noformētāju, pat par audzinātāju savā bijušajā skolā. Pašlaik ir biatlona šautuves pārzinis un lidz ar citiem ir diezgan pārsteigts par šo amatu, jo no sporta stāv patālu.

Pirmo dzejoli uzraksta četrpadsmit gadu vecumā, un pēc desmit gadiem tieši šis dzejolis publicēts žurnālā «Karogs». Bērnības visgaišākais tēls ir vectēvs. Šis vīrs (viņš vēl tagad) pilns tautas dzīves gudrības, smalka humora un šķelmīgas labsirdības. Viņš mazo Valdi iemāca lasīt jau četru gadu vecumā.

«Par ko cilvēks smejas no rīta, par to raud vakarā,» teicis vectēvs. «Šī doma droši vien neies secen arī man, tomēr esmu optimists. Esmu par veselīgu humoru un neciešu gaušanos ne dzīvē, ne dzejā. Cilvēkam vajag lielu ticību, ka pasaule ir neatkārtojama un skaista,» saka Valdis.

Šodien Vladimirs ir cēsnieks. Iemīlējis senatnīgo pilsētiņu, kļuvis tās patriots, atradis šeit dzīves biedri. Tiešs, atklāts, enerģisks - iejaucas, kur vajag un kur nevajag. Dažreiz varbūt liekas drusku vējains, drusku nenopietns, citreiz, kad iedziļinās viņa domu gaitā, — gudrāks un vērīgāks, nekā to varētu gaidīt divdesmit četru gadu vecumā. Spēj pateikt atziņas, kas liek pieklust un padomāt.

ANDREJS DRIPE
1975.04.01 Liesma