Jāņa Petera intervija. SestDiena, 31.05.2013

Dzejā ietērpts tautas liktenis

Egīls Zirnis, Ģirts Kasparāns
31.05.2013
SestDiena

Šajās dienās aprit 25 gadi kopš 1988.gada Radošo savienību plēnuma, kas pavēra ceļu Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanai. Plēnuma organizēšanu uzņēmās dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Peters, kuram arī tagad rūp latviešu tautas liktenis

Radošo savienību plēnuma starpbrīdī toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo piegājis pie Mavrika Vulfsona un teicis: «Tu zini, ko tu izdarīji? Tu nogalināji padomju Latviju!» Mākslas akadēmijas profesors Vulfsons pirms brīža no Kongresu nama tribīnes bija pavēstījis to, par ko Latvijā atklāti nedrīkstēja runāt gandrīz pusgadsimtu: 1940.gadā Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā atbilstoši Ribentropa–Molotova pakta slepenajiem protokoliem.

Atsevišķi disidenti arī tumšākajos padomju varas gados uzdrošinājās runāt patiesību par Latvijas okupāciju, tomēr 1988.gada jūnija Radošo savienību plēnums pacēla šīs runas jaunā līmenī. Sabiedrībā pazīstami cilvēki pirmoreiz varēja atklāti iztirzāt visas gadu gaitā sasāpējušās Latvijas problēmas. Plēnuma organizēšanā galvenā loma bija toreizējam Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Jānim Peteram. Viņš gan stāsta, ka ideju par plēnuma rīkošanu no Igaunijas pārvedusi Anna Žīgure.

1988.gada Radošo savienību plēnums notika 1. un 2.jūnijā un laika ziņā sakrita ar ASV prezidenta Ronalda Reigana viesošanos Maskavā, kas plēnuma dalībniekiem deva zināmu drošības sajūtu: Reigana vizītes laikā padomju varas iestādes diez vai uzdrošinātos spert kādus represīvus soļus. Ritēja jau trešais Gorbačova sāktās pārbūves gads, tādēļ sabiedriskām diskusijām uzliktie groži bija kļuvuši krietni vaļīgāki. Radošo savienību plēnums pavēra ceļu Latvijas Tautas frontes izveidošanai 1988.gada oktobrī, kas vēlāk noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. «1988.gadā mums bija milzīgs pacēlums, laimes sajūta,» stāsta Peters, kurš vēlāk gan attālinājās no aktīvās politikas. 90.gados viņš bija Latvijas vēstnieks Krievijā, bet pēdējā laikā atgriezies pie sava īstā aicinājuma, rakstot dzejoļus un dziesmu tekstus. Peters pat pārāk neskumst, ka Dziesmu svētku repertuāra veidotāju nežēlastībā kritusi viņa un Raimonda Paula sarakstītā dziesma Manai dzimtenei, kurā kāds acīmredzot saskatījis biedējošu vēstījumu:

Vēl nāks piektais gads,
Asins lietus līs,
Un visaugstākās priedes nolauzīs.

Kā radās ideja par Radošo savienību plēnuma rīkošanu?

Anna Žīgure atbrauca no Igaunijas, kur igauņi jau aprīlī bija sarīkojuši šādu pasākumu. Nolēmām, ka arī mums vajadzētu tādu sarīkot. Rakstnieku savienībā mums bija izveidojusies ļoti spēcīga komanda: Anna Žīgure, Māra Misiņa, Andris Kolbergs, Lilija Dzene, Saulcerīte Viese u.c. Strādājām dienu un nakti, gatavojām rezolūcijas. Protams, bija arī cilvēki, kas iebilda pret šo pasākumu, teica: «Priekš kam tas mums vajadzīgs?» Latvijas kompartijas centrālkomitejā man teica: «Kur jūs lienat? Tāpēc jau jums nav ne Viļa Lāča, ne Andreja Upīša, ne Mirdzas Ķempes, ne Annas Sakses, jo rakstnieki nodarbojas ar neprofesionālām lietām!»

Bija skaidrs, ka par runātājiem jāaicina ne tikai rakstnieki un dzejnieki, bet arī cilvēki no citām nozarēm. Nolēmām, ka uz plēnumu ielūgsim arī visu Latvijas kompartijas vadību: lai sēž un klausās. Neatnāca tikai LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, jo viņš vēl labi atcerējās 1968.gada inteliģences apspriedi, kad Alberts Bels, kurš tolaik studēja Maskavā, atļāvās pavēstīt: «Atšķirībā no citiem, kas brauca ar tankiem, es atbraucu ar vilcienu.» Rubenis nojauta, ka arī šoreiz var sanākt nepatikšanas.

Vai Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš pateica, ka 1940.gadā Latvija tika okupēta, jums bija pārsteigums?

Es nojautu, ka Vulfsons runās ļoti asi. Vulfsons bija cilvēks ar globālu domāšanu; viņš saprata, uz kurieni viss virzās. Nikolajs Neilands man neilgi pirms savas nāves atklāja, ka ticies ar Vulfsonu iepriekšējā vakarā pirms viņa runas. Iespējams, viņi kaut ko saskaņoja. Neilands bija ļoti labi informēts cilvēks, Skandināvijā strādājis par APN korespondentu (padomju ziņu aģentūra, kuras paspārnē nereti darbojās izlūkdienesta aģenti — red.). Bet izlasiet Vulfsona runu: viņš nekur nerunāja par izstāšanos no Padomju Savienības. Jā, bija okupācija, bet netika pateikts, ko darīt tālāk.

Kā jutāties plēnuma laikā?

Biju ļoti uzvilkts. Toreiz vēl aizbraucu uz laukiem, lai nomierinātos. Starp citu, vēlāk manai sievai kāds zvanīja un teica, ka Peteru sabraukusi kravas automašīna, esot smagā stāvoklī. Paldies Dievam, sieva nenoticēja. Iespējams, tas bija brīdinājums: sak, tā varētu notikt. Pēc plēnuma mani izsauca uz partijas centrālkomiteju un teica: «Mēs saprotam, ka notiek pārbūve. Taču jāzina robežas. Demokrātija nav visatļautība.» Taču neviens uz mani nekliedza, arī viņi bija apjukuši.

Vēlāk atteicos stāties Latvijas Tautas frontes priekšgalā, bet ne jau tāpēc, ka būtu nobijies. Vienkārši domāju, ka tā nav mana misija, jādod iespēja citiem. Radošo savienību plēnums deva milzīgu grūdienu ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Tagad notiek tāda kā sacensība par to, kas bija svarīgāks impulss: 1987.gada 14.jūnija akcija pie Brīvības pieminekļa vai mūsu plēnums. 1987.gada akciju sarīkoja drosmīgi cilvēki, kas uzdrošinājās runāt patiesību. Rakstnieki tur nebija ne tuvumā. Taču arī plēnumam bija liela nozīme, lai iekustinātu tautas masas, rosinātu domāt. Tolaik tauta mums ļoti ticēja, varbūt pat pārāk daudz. Man vēl saglabājušās kaudzēm vēstuļu, ko saņēmu no cilvēkiem. Rakstīja no visas Latvijas, gan profesori, gan sētnieki. Daudzi izstāstīja savus dzīves stāstus, cits atkal lūdza piešķirt dzīvokli.

Vai pēc tam daudziem no viņiem nenācās piedzīvot vilšanos, jo dzīve brīvā Latvijā nebija tāda, kā cerēts? Vai kaut ko varēja darīt citādi?

Man ļoti žēl, ka tika izpostīta Latvijas rūpniecība. Protams, padomju impērijas tirgus bija sabrucis, bet vajadzēja vismaz censties saglabāt VEF un dažus citus zīmolus, ko pasaulē pazina labāk nekā pašu Latviju. Tāpat ar kolhoziem. Savulaik kolhozi tika dibināti ar asinīm, asarām un līķiem. Tas bija briesmīgi. Taču briesmīgi bija arī tas, kā kolhozi ar varu tika likvidēti. Varēja saglabāt vismaz tos, kas bija atspērušies un tuvojās Ulmaņa kooperatīvu līmenim. Padomju laikā varēja dzirdēt, kā onkuļi žēlojas: «Latvijas laikā šeit auga rudzi un kvieši, bet tagad tikai alkšņi!» Taču tagad ir vēl trakāk: «Padomju laikā šeit auga cukurbietes, bet kas tagad? Balandas, dadži, usnes, latvāņi!» Tomēr negribu žēloties un stāstīt, ka senāk viss bija labāk. Man ir liels prieks, braucot pa Latviju un redzot modernas, skaistas saimniecības, labi apkoptus laukus. Cita lieta, ka šiem saimniekiem ir grūti atrast kvalificētus strādniekus. Laukos ir daudz nodzērušos cilvēciņu, kas strādā par trim latiem dienā. Šo cilvēku man ir žēl. Varbūt padomju laikā mēs viņus neredzējām? Bet tāpat jau dzēra gan slaucējas, gan traktoristi. Kad sākās pārmaiņas, man bija liels prieks, redzot, kā parādās brīvais tirgus, kā vīri ceļmalā tirgo šašliku. Tas bija brīnišķīgi, ka vairs nevajadzēja šturmēt gaļas veikalus vai kā dārgu suvenīru no ārzemēm atvest dēlam pudeli kokakolas.

Cik lielā mērā toreizējās varas iestādes mēģināja ietekmēt Atmodas procesu, lai novirzītu sev vēlamā gultnē?

Tolaik kompartijas vadība un čekisti bija ļoti apjukuši, nesaprata, kas notiek. Piemēram, mūsu plēnumā nekas nebija saskaņots ar partiju. Ja viņi zinātu, par ko runās plēnumā, uz to nebūtu ieradusies visa partijas spice ar toreizējo Latvijas kompartijas šefu Borisu Pugo priekšgalā.

Vai zināt, ko tagad dara toreizējie kompartijas vadoņi un čekisti?

Pārsvarā jau ir pensijā. Dažs labs kļuvis par aktīvu Jaunās paaudzes locekli, kalpo Ļedajevam par ieročnesēju. Pārvērtības ir gluži neticamas.

Vai padomju sistēmas reformas, ko sāka Gorbačovs, patiesībā nebija piespiedu solis, jo pretējā gadījumā PSRS režīms tik un tā būtu sabrucis ekonomikas krīzes dēļ?

Gorbačovs izglāba pasauli no trešā pasaules kara. Varbūt vēl kādus piecus gadus Padomju Savienība būtu izvilkusi ar kauliem veikalos, bet tad izceltos pilsoņu karš. Tautā sāktos nemieri, ko apspiestu ar asinīm. Patiesībā tas varēja notikt arī 1991.gada augusta puča laikā, bet nenotika, jo seši Gorbačova rosinātās atklātības gadi palīdzēja armijai nostāties Jeļcina pusē. Gorbačovs nebija «asins komunists». Viņš saprata: ja Padomju Savienība netiks atvērta pasaulei, šī sistēma vai nu pavisam iekonservēsies, vai arī drīzā nākotnē sabruks. Gorbačovs samazināja kompartijas lomu un radīja jaunus valsts pārvaldes orgānus. Protams, viņš nevarēja zināt, kādas būs sekas viņa darbībai. Gorbačovs negribēja sagraut Padomju Savienību. Patiesībā to negribēja arī amerikāņi.

Ilgu laiku esat bijis Latvijas vēstnieks Maskavā. Kā vērtējat pēdējā laika notikumu attīstību Krievijā, kur Putins atkal sācis piegriezt skrūves?

Neko daudz par Putinu nevarēšu teikt, jo Krievijā strādāju vēl Jeļcina laikā. Protams, Putins piegriež skrūves, bet jautājums: vai ir ko piegriezt? Krievijas opozīcija ir maza un novājināta. Putina vietā es viņiem ļautu darboties, jo tas nav drauds viņa režīmam.

Kādu prognozējat Krievijas attīstību?

Neesmu zīlnieks, bet Krievija ir liela valsts ar lielām problēmām. Kad sabruka Padomju Savienība, līdzīgas runas bija par pašu Krieviju. Separātisma tendences viņiem ir ļoti bīstamas. Ne tikai Kaukāza republikās, arī citur, piemēram, Tatarstānā. Faktiski tā ir liela valsts, tikai iesprostota Krievijai «vēderā». Tatāri ir šausmīgi nacionālisti; nekur Baltijā neesmu saskāries ar tādu nacionālismu. Biju aizbraucis uz Kazaņu: kā viņi lamāja krievus!

Vai mums Latvijā jābaidās no Krievijas «maigās» varas, no tā, ka krievi masveidā iegādājas šeit īpašumus?

Nedomāju, ka mums būtu jātrīc bailēs no Krievijas. Mēs dzīvojam atvērtā pasaulē; tagad nevar tā vienkārši pateikt, ka krievus mēs iekšā nelaidīsim un īpašumus viņiem nepārdosim. Krievi šeit nāk ar savu kapitālu. Paskatieties, kā Rīga vasarā pelna ar tūrismu! Taksometra šoferis man žēlojās: «Vakar vedu zviedrus; tie skaita katru kapeiku. Kad vedu krievus, viņi man samaksā dubultā!»

Pirms pāris gadiem intervijā Dienai teicāt: padomju laikā bijusi sajūta, ka latviešu tauta iet bojā.

Jā, man bija tāda sajūta. Tas bija laiks, kad latviešu tauta tuvojās izmiršanai. Ne jau skaitliskā ziņā, jo tolaik dzimstība bija krietni lielāka un latviešu bija vairāk nekā tagad. Taču mūsu zeme tika pārpludināta ar iebraucējiem. Jutos vainīgs, ka neko nevaru darīt lietas labā. Atceros, kā mēs ar Imantu Ziedoni gribējām rakstīt vēstuli PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam Kosiginam. Kādēļ tieši viņam? Kosigins no visa Politbiroja izskatījās tāds eiropeiskāks, lieki nemuldēja. Gribējām izstāstīt, kāda ir situācija Latvijā, prasīt, lai aptur nenormālo industrializāciju. Tā arī neuzrakstījām, bet varbūt vajadzēja.

80.gados bija arī plāns par Rīgas metro būvēšanu, kas nozīmētu jaunu viesstrādnieku pieplūdumu.

Tas jau bija vēlāk, kad varēja protestēt pret partijas un valdības lēmumiem. Vai tad agrāk varēja protestēt pret Ogres trikotāžas kombināta vai Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas būvēšanu?

Vai tagad jums nav sajūtas, ka latviešu tauta iet bojā?

Protams, esmu sarūgtināts, ka tik daudz cilvēku brauc projām no Latvijas. ES komisārs Andris Piebalgs gan mēģināja man iestāstīt, ka Eiropas Savienības iekšienē nemaz nepastāv tāds jēdziens kā «emigrācija».

Tad jau sanāk kā Padomju Savienībā: ja cilvēks pārcēlās no Voroņežas uz Rīgu, viņš tikai izmantoja tiesības pārvietoties vienas valsts ietvaros.

Tā sanāk. Tādēļ man ir aizdomas, ka Piebalgs, Barrozu un visa ES vadība pakāpeniski gatavo augsni pilnīgai federācijai. Manuprāt, tas ir neizbēgami. Tagad viņi liedzas, ka Eiropas tautas to negrib, bet varbūt kādreiz gribēs.

Varbūt latviešu tautai tas nāktu par labu? Ja paši reizēm netiekam galā ar savas valsts sakārtošanu, varbūt Briseles gudrie zinās labāk?

Daudzu latviešu dievinātais Igaunijas prezidents Ilvess jau kaut ko tādu saka. Impērijas spēku es atzīstu tikai kultūras jomā. Padomju impērijas laikā daudzi mūsu mākslinieki kļuva pasaulē redzami; latviešu rakstnieku grāmatas tika tulkotas un izdotas milzīgās tirāžās. Tagad mums vēl tālu līdz padomju Latvijas kino līmenim, varbūt vairs nekad tādu nesasniegsim. Piemēram, Dānija ir maza valsts, kuras kino kļuvis populārs pasaulē, bet dāņi ir ļoti bagāta nācija. Ja mēs kļūsim bagāti, varbūt arī mums būs tādi sasniegumi kino.

Kas tagad traucē mūsu rakstniekiem kļūt populāriem pasaulē?

Latviešu kultūra Eiropā nekad nebūs tik pazīstama kā telpā, ko saucam par Krievijas impēriju.

Kādēļ tā?

Mēs pārāk ilgi esam bijuši Krievijas impērijā vai tuvu tai. Patīk vai ne, bet latviešu mentalitāte ir slāviskāka.

Kādēļ zviedru rakstnieki, salīdzinoši mazas valsts pārstāvji, var sarakstīt starptautiskus bestsellerus?

Zviedrija ir sena imperiālistiska valsts. Viņu impērija sniedzās arī Latvijas teritorijā. Ar zviedriem mēs nevaram sevi salīdzināt, drīzāk ar somiem.

Atmodas laikā tieši inteliģence rosināja pārmaiņas sabiedrībā, vadīja politiskos procesus. Kādēļ pēc neatkarības atjaunošanas inteliģence tik strauji pagāja malā?

Inteliģence neaizgāja pa varas iegūšanas ceļu. Es pat nezinu nevienu inteliģentu, kurš kā Rainis būtu gribējis kļūt par kultūras ministru vai Valsts prezidentu.

Raimonds Pauls taču bija kultūras ministrs.

Jā, bet viņu nācās ļoti pierunāt. Lamājās kā traks!

Vai uz pašvaldību vēlēšanām iesiet? Kādas ir jūsu politiskās simpātijas?

Balsot iešu, bet izvēle lai paliek pie manis. To man iemācīja trimdas dzejnieks Olafs Stumbrs: nevienam nav jāzina, cik tev naudas bankā, kas ir tava mīļākā un par ko balso vēlēšanās.

Vai pats vēl rakstāt dzeju?

Pagājušogad izdevu dzejoļu grāmatu; netrūkst arī dažādu pasūtījumu izrādēm. Uzrakstīju dziesmu tekstus Nacionālā teātra izrādei Latgola.lv; skatītājiem patīk, viņi pat saka priekšā vārdus aktieriem. Šajā teātrī iet arī mans, Raimonda Paula un Valda Lūriņa kopdarbs — izrāde Trubadūrs uz ēzeļa par dzejnieku Jāni Sudrabkalnu. Tagad esmu sarakstījis dziesmas Liepājas teātra izrādei Minhauzena precības; pirmizrāde gaidāma jūnija vidū. Minhauzena lomā būs jaunais aktieris Mārtiņš Kalita, kurš filmējies arī pie Ņikitas Mihalkova.

Vai jums nav rūgtums, ka šogad no Dziesmu svētku repertuāra izņemta jūsu un Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei, ko iemīļojuši gan koristi, gan klausītāji?

Ar dziesmu jau nekas labāks nevar notikt kā tad, ja to aizliedz vai noņem no repertuāra. Pēc tam šīs dziesmas tiek dziedātas ar dubultu sparu. Manai dzimtenei ir ļoti interesants liktenis. Mēs ar Raimondu šo dziesmu sarakstījām 70.gadu sākumā; tolaik to dziedāja Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere. Pēc kāda mēneša Pauls atbrauc no koncertturnejas pa kolhoziem un saka: «Tu zini, kas notiek? Tauta ceļas kājās, kad Viktors un Nora dzied Manai dzimtenei!» Uztaisījām kora dziesmu, ko bija plānots dziedāt 1973.gada Dziesmu svētkos par godu Dziesmu svētku simtgadei. Taču kas tev deva! Kultūras ministrija noņēma dziesmu no repertuāra. Ministrijā man ieteica paslēpt dziesmas tekstu labi dziļi atvilktnē. Tomēr laikam Pauls bija triecis dūri uz kāda priekšnieka galda, un nākamajos Dziesmu svētkos Manai dzimtenei jau bija iekļauta. Tā arī dziedāja visus padomju gadus, dziesma darīja savu darbu.

Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss izteicies, ka «divdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas pienācis laiks, kad jābeidz draudēt ar Piekto gadu un asins lietu».

Tā viņš teica? Ja viņam šķiet, ka šajā tekstā iekļauti draudi, varbūt jāsarīko kāda dzejas sekcijas vai filologu biedrības sanāksme, lai izanalizētu dziesmas tekstu. Šajā dziesmā ir stāstīts tautas liktenis. Es nevaru prasīt, lai katrs klausītājs dziesmu saprot tā, kā esmu to sarakstījis. Padomju laikā dziesmu gluži loģiski aizliedza. Vēl trakāk — man atrakstīja trimdas jauniešu koris un ziņoja: «Vecie mums neļāva dziedāt šo dziesmu, bet mēs uzvarējām un nodziedājām.» Trimdas latvieši uz māksliniekiem no «sarkanās» Latvijas skatījās ar aizdomām. Daugavas vanagu bērnu nometnē kāds no vecajiem pat staigājis gar skapīšiem un konfiscējis Vizmas Belševicas grāmatiņas.

Cik liels zaudējums Latvijai bija Imanta Ziedoņa aiziešana mūžībā?

Pēdējos gados Imants jau bija pieradinājis mūs pie ārēja nespēka. Ziedonis cilvēkus piesaistīja ar savu smalko dzeju, kas labākajos paraugos sasniedza Friča Bārdas vai jaunības dienu Raiņa māksliniecisko līmeni. Ceru, ka tagad atkal sācies Ziedoņa laiks, kad daudzi lasa viņa dzeju. Cerams, ka tā nebūs tikai tāda pārejoša modes tendence, kas latviešiem ir raksturīgi. Šogad ir svarīgi godināt arī lielo dzejnieku Ojāru Vācieti, kuram novembrī būs 80 gadu jubileja.

***

Jānis Peters

Īsā versija

Dzimis 1939.gada 30.jūnijā Priekulē

Vidējo izglītību ieguvis Liepājas 6.vidusskolā un Rīgas 25.vidusskolā

Jaunībā strādājis par skatuves strādnieku un režisora palīgu Liepājas teātrī

Strādājis laikrakstos Ļeņina Ceļš un Cīņa, 1967.gadā kļuvis par prozas nodaļas redaktoru žurnālā Zvaigzne

Pirmais dzejoļu krājums Dzirnakmens iznāca 1968.gadā, kopš tā laika izdevis vairākus dzejoļu krājumus

Bieži sadarbojies ar komponistu Raimondu Paulu, daudzu dziesmu teksta autors

Atmodas laikā bija Rakstnieku savienības vadītājs, organizēja 1988.gada Radošo savienību plēnumu

Tika minēts kā iespējamais Latvijas Tautas frontes vadītājs, tomēr atteicās no šī amata par labu Dainim Īvānam

Latvijas valdības pārstāvis Maskavā (1990–1991), Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā (1992–1997)

Piedalījies Latvijas Pirmās partijas dibināšanā

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un ārvalstu apbalvojumiem

Precējies, sieva Baiba, dēls Krišjānis