Alvis Hermanis. Intervija Sestdienai 24.05.2013

Alvis Hermanis: kļūstam atkarīgi no lumpeņiem

Autors: Egīls Zirnis
Datums: 24.05.2013
Izdevums: Diena
Rubrika: SestDiena

Slavenais režisors Jaunā Rīgas teātra pirmajā politiskajā izrādē piedāvā apspriešanai modeli, kā izvairīties no iekrišanas politkorektuma un populisma slazdā

Teātris šajā ēkā notiek jau kopš 1904.gada, mūsu sarunas iesākumā remontam sagatavotā Jaunā Rīgas teātra foajē atgādina Alvis Hermanis. «Viena no pirmajām izrādēm te bija Aspazijas Sidraba šķidrauts. Kad no skatuves aktieris teicis: «Nāciet man līdzi, iesim cīņā!», balkonā cilvēki cēlās kājās, saukdami: jā, ejam!» Savā pirmajā politiskajā teātrī, Eiropā pašlaik tik aktuālās Henrika Ibsena lugas Tautas ienaidnieks iestudējumā Hermanis nevēlas skatītājus no izrādes vietas vest ielās, drīzāk otrādi — režisors iestājas pret pūļa varu, un, noskatoties izrādi, kura nebūt nav politiski plakātiska, šķiet, ka viens no tās uzdevumiem ir dot pašam Hermanim iespēju paust tiešākus politiskus uzskatus intervijās par Tautas ienaidnieku. Šobrīd tas ir aicinājums neatdot Rīgu neizglītotā vairākuma jeb lumpeņu varai.

Šajā ēkā strādājot, kādu teātra spoku esi redzējis?

Spoku ne, bet pirmsākumos, kad sāku te strādāt, man bija tāds hobijs — pa nakti sēdēt uz lielās skatuves vienam pašam ar vīna pudeli, pie tādām mistiskām gaismām. Tad bija tā, ka ne jau kāds konkrēts spoks nāk tev garām, bet kādā dīvainā stāvoklī ļoti viegli ieiet.

Iekšējā spoka stāvoklī?

Nu nē. Teātrī aktieris manipulē ar skatītāju enerģētiskā līmenī. Labs aktieris, makšķernieku valodā runājot, iemet skatītāja zemapziņā zondi, ielaiž iekšā, kamēr copē, un tad lēnām vadā to zivtiņu. Jaunie aktieri par to neko nevarēs pastāstīt, bet tiem, kas ir vismaz desmit gadus profesijā, tā ir ļoti reāla lieta. Tāds apzināts kašpirovskisms. Skatītājs pat nejūt, ka viņu copē, viņam šķiet, ka uz viņu iedarbojas tas, ko viņš redz un dzird, bet tā nav — zonde ir iegremdēta. Jā, ar makšķerēšanu to var salīdzināt ļoti labi. Kad tu teici, ka brauc uz Somiju makšķerēt, es nākošajā dienā makšķerēju ar mazo puiku. Vilkām līdaku, bet man nebija ķesele līdzi paņemta. Visādi izdzīvojāmies, bet pie pašas laivas līdaka tomēr aizgāja. Tieši tādas pašas sajūtas ir arī aktieriem, turot skatītāju zondē.

Kāpēc Ibsena Tautas ienaidnieku Eiropā tagad daudz kur iestudē?

Tieši tāpēc, ka cilvēki saprot: jaunajā situācijā demokrātiskais vairākums pieņem lēmumus, kas ir vērsti pret paša vairākuma interesēm. Paši rok sev bedri. Tā ir universāla problēma.

Vai izrādē tas slazds, kurā arī es, izrādi skatoties, iekritu, ir apzināti paredzēts — kad skatītāju vairākums pēc Daudziņa tēlotā Stokmana uzaicinājuma aizrautīgi nobalso, ka vairākumam nav taisnība?

Jā, apzināti. To mēs paši esam uztaisījuši, Ibsenam tā nav.

Tas bija tavs mērķis — parādīt, ka vairākumam nav taisnība?

Vai tev nav tādas sajūtas, ka visa sociālā dzīve riņķī paliek arvien pliekanāka tieši tāpēc, ka stulbais vairākums to organizē? Ka mēs esam stulbā vairākuma ķīlnieki, pateicoties lēmumu pieņemšanas mehānismam? Pilnīgi svaigs piemērs: raidījums 100 gramu kultūras un valsts televīzijas kanāls. Reitingu piesaukšana, lai raidījumu nobīdītu nakts laikā, ir pilnīgi nelietīgs arguments! Saprotu, ka LNT, kas ir privāts kanāls, latviešu kultūra nav nekāda rūpe, viņi reizi piecos gados taisa patriotiskas filmas un ikdienā var zombēt cilvēkus — bet, ja valsts televīzijas kanāls, lai faktiski nogremdētu ikdienas kultūras raidījumu, var kā argumentu piesaukt reitingus, tad tas ir trauksmes zvans, iedegta sarkanā lampa visai latviešu kultūrai.

Zinu, ka man ir paranoiska panikotāja slava, bet tiešām domāju, ka tas, kas notiek ar 100 gramiem kultūras, ir riktīgs pavērsiena punkts. Tas ir signāls, pirmkārt, politiķiem, ka turpmāk viņi, piesaucot reitingus, var radikāli apcirpt latviešu kultūru vispār. Tas pirms diviem gadiem jau notika Holandē. Pirms trim gadiem Itālijā notika tas pats, Berluskoni nogrieza naudu kultūrai uz pusi, bet par to nerunāsim, jo Berluskoni ir pārāk primitīvs piemērs, viņš ar sev piederošo televīziju itāļu plebejus zombēja gadiem. Bet, ja Holandē politiķiem tika dots signāls, ka vairākums nodokļu maksātāju būs pret kultūru, tad — uz priekšu! Pēc šī gadījuma ar 100 gramiem kultūras latviešu kultūra atgriežas tādā pašā partizānu kara stāvoklī, kādā tā bija padomju laikā.

Ko jūti, kad ieraugi Saskaņas centra lielos popularitātes reitingus aptauju datos?

Ja es nedzīvotu Rīgā, tas būtu no psiholoģiskā viedokļa interesants gadījums. Tāpat kā mums no malas ir ārkārtīgi interesanti vērot notikumus Krievijā, entertainments nebeidzams. Izrādei Tautas ienaidnieks iemesls bija Rīgas vēlēšanas, tur nav ko spēlēt paslēpes. Nekāda dziļā māksla tur nav paredzēta, tās patoss, niknums bija par to, kā mēs atdodam lumpeņiem Rīgu.

Latvieši gan Rīgā laikam nekad nav bijuši vairākumā un sirdī nav to īsti pieņēmuši kā savu pilsētu. Bet atdot galvaspilsētu vīriešiem pelēkos uzvalkos, kas draudzējas vairāk ar Krievijas nekā Latvijas valdību — tas, manuprāt, ir satriecoši un prātam neaptverami. Labi, es saprotu tos nabaga krievus, kas dzīvo šizofrēniskā stāvoklī, ģeogrāfiski atrazdamies vienā valstī, bet mentāli dzīvodami pavisam citā. Bet ko lai domā par tām latviešu kundzēm, kas gatavas atdoties par tramvaja biļeti? Profesionālām meitenēm takse tomēr ir simt eiro, bet, ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem, — šito es nesaprotu. Jāatzīstas, tas man ir šoks.

Kā šo aptaujās iezīmēto gatavību atdoties var salīmēt kopā ar pārliecinoši uzvarētā valodas referenduma rezultātiem?

Tā bija Latvija. Bet ja tagad vēlēšanu galvenā tēma ir kaut kādas bezmaksas biļetes… Pirmkārt, kādā sakarā cilvēkiem būtu par velti jābrauc pilsētas transportā? Kas tas par sātanisku izgudrojumu? Zinu, ka Tallinā ir viens sarkanais mērs Savisārs, kas šito izdomājis, bet nekur Eiropā to neesmu redzējis. Pilsētu vadīt nenozīmē atdot nabagiem citu cilvēku nopelnīto naudu.

Tā kā man vairāk to bērnu, zinu, ka tie paši bērnu laukumi Rīgā ir ļoti, ļoti slikti. Daudzās mazpilsētās tie ir daudz foršāki. Labi, pēdējos gadus esmu regulāri strādājis divās pilsētās, kas sacenšas par cilvēkiem draudzīgākās pilsētas titulu, — Cīrihē un Vīnē, saprotu, ka tām ir vairāk naudas, bet tajās pilsētās tomēr var saprast prioritātes. Viena no tām ir bērna drošība. Parkos bērnu laukumiem tur ir sētas riņķī, lai dzērāji un suņi nenāk… Katrā ziņā tā leģenda, ka Rīgas pašreizējais mērs ir brīnišķīgs saimnieks, ir pilnīgas muļķības. Manuprāt, viņš ir ļoti slikts saimnieks. Kā cilvēki to var neredzēt? Viņiem nav ar ko salīdzināt, viņi ir mazizglītoti, nekur nav braukuši, neko nav redzējuši. Kāpēc mums ir jābūt par nozombētu lumpeņu ķīlniekiem? Šī ir tā reize, kad politkorektums jāatstāj mājās un jāsauc lietas savos vārdos.

Ko tu gribi teikt? Ka demokrātija nav laba sabiedrības pārvaldes forma?

Šobrīd tā izskatās. Protams, rosināt vēl vienu 15.maija apvērsumu es tomēr atturētos, bet vajag mēģināt vairāk izglītot tos lumpeņus.

Vēlēšanu rezultāti rāda, ka vairāk balsu saņem tie, kas lumpeņus zombē, nevis izglīto.

Tur lielākā vaina ir medijiem, pirmkārt, televīzijai. Vajag iegrožot komponistus, ziņģu maniakus, dziedāšanas šovu entuziastus, to raidījumu vietā vajag izglītot cilvēkus — tas valsts televīzijai jādara.

Populisms taču tagad rullē arī citās valstīs, piemēram, Francijā un Amerikā.

Rietumeiropā tomēr vispārējais izglītības līmenis laikam ir augstāks. Jā, frančus kaitināja Sarkozī, nu viņi ir dabūjuši, ko gribēja, — populistu, kuram pat plāna nav. Franči drusku apdedzinājās, dabūs padomāt. Lai gan frančiem tieši televīzijās diskusiju kultūra ir, viņu populārākais raidījums ir diskusijas pie apaļā galda. Skandalējas ne pa jokam par visādām tēmām, tas ir īsts šovs, pārsit visus nūģiskos latviešu dziedātāju šovus. Franču mentalitātes atslēgvārds ir la resistence — būt pret, pretoties.

Francijā, un ne tikai tur, visu lielā mērā salaida grīstē 1968.gads. Mums ir pierasts domāt: o, studentu revolūcija, forši, atvēra visādas brīvības. Tikai tagad Eiropa sāk apjēgt, kas tika upurēts. Eiropas sabiedrībā tika nojauktas daudzas iekšējas institūcijas.

Kuras?

Piemēram, ģimenes institūcija. Franči arī pirmie dabūja uz savas ādas izjust, ko nozīmē tas, ka Parīze patiesībā kļuvusi par musulmaņu pilsētu.

Kas attiecas uz Ameriku, tā ir īpašs gadījums, tāpat kā Padomju Savienība. Tie abi bija eiropiešu radīti eksperimentu poligoni. ASV eksperiments ir izrādījies visdzīvotspējīgākais. Negribu pats tik gudrs uzmesties, bet lasīju grāmatu Next Hundred Years, kurā Džordžs Frīdmans un citi eksperti prognozē, ka ASV nākamajos gados kļūs tikai arvien stiprāka, jo viņu dzīves vērtības arvien vairāk dominēs, un mēs visi amerikanizēsimies. 100 gramu kultūras atbīdīšana dziļā nakts laikā ir amerikanizēšanās procesa blakusefekts.

Kāpēc tu pats, jaunībā divus gadus nodzīvodams Amerikā, neamerikanizējies?

Redzi, es dzīvoju Ņujorkā, tā ir drīzāk ebreju, intelektuāļu pilsēta. Visa pārējā Amerika ir radusies no plebejiem, nabadziņiem, kas, līdzīgi kā tagad no Latvijas, ekonomiskā izmisumā aizbrauca no Eiropas. Viņu vērtības ir pieskaņotas tam, ko plebejs gaida no dzīves: maza ģimenes māja, ģimene ar suni un dīvāns, uz kura gulšņājot viņš var skatīties savu stulbo televizoru.

Vai tava attieksme pret Obamu ir mainījusies? Pirms trim gadiem intervijā Gintam Grūbem par viņu izteicies samērā cerīgi, bet nupat intervijā Ilmāram Šlāpinam sacīji, ka uz Obamu gulstas līdzatbildība par Bostonas spridzinātājiem, jo viņš politkorektuma vārdā mīkstinājis potenciālo teroristu meklēšanas kritērijus, un arī citēji domu: ja Obama būtu Rūzvelta vietā, Amerika Otrajā pasaules karā nebūtu iesaistījusies.

Man nav bijusi nekāda izteikta attieksme pret Obamu. Runājot par Amerikas prezidentiem, mums vajadzētu uzticēties mūsu pašu vecajiem emigrantiem, viņi vienmēr māk diezgan labi izrēķināt, kurš prezidents ir mums ārpolitiski izdevīgāks. Džordžam Bušam jaunākajam, par kuru daudzi ņirgājās, vismaz bija kādi principi, kuru Obamam nav vispār. Bušs, protams, ir frīks. Nesen man kļuva diezgan neomulīgi, kad uzzināju, ka Bušs, cilvēks, kurš astoņus gadus bija varenākais cilvēks pasaulē, tagad mājās aiz gara laika glezno hiperreālistiskus kaimiņu suņu portretus. Bet viņam bija principi.

Uz Krieviju strādāt tu vairs nebrauc?

Pirms trim gadiem vienu darbu izdarīju, pēc tam visu laiku atsaku. Man ir sāpīgi atrasties starp saviem draugiem un paziņām, kas it kā visu saprot, bet viņi visi ir kaut kā finansiāli atkarīgi no varas, rupji sakot, uzpirkti. Nejūtos komfortabli starp viņiem.

Tev kāds no viņiem ir kratījis sirdi?

Ar saviem Maskavas draugiem esmu izgājis cauri dažādām šīs problēmas — Krievijas politikas — stadijām. Labākais piemērs ir krievu aktrise Čulpana Hamatova, kas jau gadiem ilgi vada onkoloģiski slimu bērnu fondu. Protams, viņa ir absolūta situācijas ķīlniece. Tā ir briesmīga izvēle. Bet Krievijā tā ir jau no dekabristu laikiem — rietumnieciski orientēta elite, kas grib glābt visu krievu tautu pašu no sevis. Šis stāsts nekad nebeigsies. Pašreizējā Rīgas mēra kontingents, manuprāt, ir precīzi tas pats, kas Krievijā atbalsta Putinu. Esmu pārliecināts, ka viņi mājās skatās televizoru un domā, ka viņu prezidents ir Putins. Bet ne tikai, ja tā drīkst teikt, cilvēciskais materiāls ir tas pats — arī retorika. Mans kolēģis Viesturs Kairišs pievērsa uzmanību tam, ka retorika, ko lieto pašreizējais mērs, tāds drusku agresīvs mužickisms, iedūrieni — tas stils apzināti vai neapzināti ir piesavināts no Putina. Plebejiem patīk, ka politiķis par valstiskām lietām runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos.

Vai redzi kādu risinājumu, kā varētu izvairīties no nokļūšanas lumpeņu politiskajās skavās?

Latvija varētu pieņemt, ka vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kas maksā nodokļus. Ar to varētu sākt.

Tad mēs būtu pirmie Eiropā.

Un visi darītu mums pakaļ, tici man!

Pat Igauniju mēs vismaz vienā jomā būtu apsteiguši!

Un visi teiktu: o, jā, tā ir tā Latvijas Nokia beidzot… Mēdz jau būt arī dzīvesgudri cilvēki bez augstākās izglītības, zinu, ka katrs Latvijas lauku onkulis spēj kategoriski izteikties par jebkuru politisku jautājumu, noslaukot galdu nost, bet, ja cilvēkam nav izglītības un viņš nav pieradis sistemātiski nodarbināt savas smadzenes, tad ir tomēr jautājumi, kurus viņam nav dots saprast. Iegūstot augstāko izglītību, mūsu smadzenes kādu laiku pavada tādā režīmā, kas pieradina konsekventi iedziļināties kādā lietā pat tad, ja tā mūs neinteresē. Līdz ar to mēs varētu upurēt arī tos dažus gudros cilvēkus, kuriem nav augstskolas diploma — sausais atlikums būtu tā vērts.

Un vēl labāk, ja vēlētājiem ir kāds īpašums. Nabago cilvēku psiholoģija tomēr ir vērsta uz to, lai bagātajiem atņemtu naudu. Tas nav produktīvi. Tie bagātie cilvēki, kas ir ar mieru dzīvot Latvijā, ir ieinteresēti, lai te būtu viņu ģimenēm labvēlīga infrastruktūra. Latvija ir brīnišķīga vieta dzīvošanai. Tepat uz šī dīvāniņa nesen vācu korespondente man prasīja: Hermaņa kungs, kāpēc jūs nebraucat prom no tās Latvijas, jums darbs ir citās zemēs. Domāju: ko es viņai stāstīšu par dzimtenes mīlestību, viņa tik un tā nesapratīs. Atbildēju: jā, esmu dažreiz brīvajos brīžos ripinājis globusu un skatījies: varbūt Sanfrancisko, bet varbūt tomēr Londonā, varbūt Šveicē pie ezeriņa… Patiesībā dzīves kvalitāte Latvijā ir pilnīgi unikāla tiem cilvēkiem, kam ir svarīga daba. Priekš manis dabai ir ārkārtīgi liela nozīme, domāju, tāpat kā visiem latviešiem. Varbūt arī tāpēc latviešiem Rīga nav sirdī, ka viņi ir pieraduši dzīvot pat ne ciematā, bet mežā.

Saviem ārzemju draugiem skaidroju: latvieša īpatnējā dvēsele atšķiras ar to, ka latvietis ir pieradis dzīvot viensētā. Viņi nesaprot, ko tas nozīmē. Saku: tas ir tad, ja tu skaties pa logu un neredzi nevienu kaimiņu, tad tu jūties labi. Ar to izskaidrojams arī tas, kāpēc latviešiem demokrātija galīgi nepadodas: viņi nav radināti pieņemt kolektīvus lēmumus. Tam jātrenējas gadsimtiem ilgi, jādzīvo komūnā, kur ir kaut kāds konsenss. Mums katrs latviešu onka ir karalis, visu zina simtreiz labāk par godmaņiem un krištopaniem.

Atgriežoties pie Latvijas vides pasaules degradācijas kontekstā: mums ir riktīga klondaika…

Atskaitot to, ka ziema varētu būt mēnesi īsāka.

Piekrītu. Toties tad nebūtu tik daudz dzejnieku, jo latviešu poētiskā dvēsele tapusi garajos rudeņos, veļu laikā. Tā varētu būt, vai ne? Agri vai vēlu ne tikai mūsējie, bet arī citu valstu bagātnieki atķopsēsies, ka te ir foršākā vieta, kur dzīvot, līdz ar to būs ieinteresēti vides sakārtošanā.

Labai dzīvošanai te tātad, pēc tavām domām, tikai demokrātiju vajadzētu aizstāt ar citu pārvaldes formu?

Izskatās, ka jā.

Kā to varētu īstenot?

Piemēram, mūsu izrādē Tautas ienaidnieks Andrim Keišam bija jāspēlē pilsētas mērs. Viņam tas diezgan labi sanāca, varētu ap viņu grupēties, mēs varētu viņu kā šlipsainu makšķerkātu pa priekšu (smaida)… No tām vēlēšanām būs diezgan grūti tikt vaļā. Bet, ja lēmēji būtu cilvēki ar augstāko izglītību, tas būtu maigāks variants nekā vecos laikos, kad priesteri garām bārdām sēdēja zem koka. Mūsdienās tās sauc par ekspertu padomēm.

Vai tā politiskā uzruna, kuru esat sacerējuši un kuru skatītājiem nolasa Daudziņš, izrādes dzīves gaitā var saturiski arī mainīties?

Varbūt jā, jo mēs izrādes bieži vien spēlējam gadiem ilgi. Piemēram, šajā runā tiek piesaukts fakts, ka 2012.gadā lielākajās Eiropas pilsētās — Parīzē, Londonā, Stokholmā — populārākais jaundzimuša zēna vārds bija Muhameds. Ja spēlēsim izrādi pēc trim gadiem, varbūt tajā būs svaigāki un kliedzošāki fakti.

Šis ir tavs pirmais politiskais teātris. Esi iecerējis tam pievērsties vairāk?

Nav tā, ka es būtu atklājis sev jaunu teātri un apņēmies nu tik cept izrādes šajā stilā. Šis ir atsevišķs gadījums. Politiskajam teātrim ir jēga tad, ja tas nevis taisa izklaidējošas parodijas par politiķiem, bet ja tiek izvirzīta kāda tēze, lai sabiedrība diskutētu. Šī tēze var būt radikāla un provokatīva, kā šajā gadījumā. Kad Neatkarīgajā Rīta Avīzē žurnālisti intervē mēra kandidātus, viņi kā argumentu piesauc: «Jā, bet vairākums, pāri 50 procentiem, domā savādāk. Gribat teikt, ka viņi ir muļķi?» Pēc šīs izrādes vajadzētu tomēr saņemties drosmi un skaidrā latviešu valodā pateikt: jā, biedri žurnālist, viņi tiešām ir muļķi! No tā arī vadīsimies, ka vairākums ir muļķi.

Tāpēc mēs izrādē arī piebilstam, ka vairākumam var uzticēties tad, ja tiek pieņemti lēmumi, kur nevajag iedarbināt smadzenes — kā tas bija, piemēram, valodas referenduma gadījumā, kur iedarbojās pašsaglabāšanās instinkts. Es ļoti gribētu iekāpt laika mašīnā un paskatīties, kas bija tie cilvēki, kas 1940.gadā krievu tankus apmētāja puķēm. Ir divas versijas — viena, ka žīdi un forštates krievi, otra — ka latviešu proletariāts, tai skaitā arī latviešu intelektuāļi, dzejnieki un rakstnieki. Tagad arī pašreizējam mēram bučo rokas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka referendums bija otrās okupācijas mēģinājums. Kā teica krievu rakstnieks Dobrovenskis, valoda ir nācijas mugurkauls. Referendums par krievu valodu bija mēģinājums salauzt Latvijas valsts un nācijas mugurkaulu. Tas neizdevās, un tagad notiek pārņemšana ar «maigo varu».

Teici, ka globāli esi pesimists. Vai tas attiecas arī uz mūsu iespējām noturēties pret Krievijas «maigās varas» spiedienu?

Es jau pēdējos četrus gadus Rīgā īpaši nejūtos kā Latvijā. Bijušo komjaunatnes darbinieku saprašana par to, kādai jābūt Vecrīgai, ir mums to atņēmusi. «Tūristi» viņu valodā nozīmē tūristus no Krievijas, jo Ušakovs jau nebrauks uz Cīrihi vai Vīni skatīties, kādi ir pilsētas attīstības standarti, viņš uz Maskavu brauc. Reizi divos mēnešos uz Vecrīgu aizeju. Baigi sāpīgi. Tā čehi 90.gados pazaudēja Prāgu, tikai viņi to izpušķoja par prieku ne krievu, bet amerikāņu tūristiem. Vecās Prāgas dvēsele tika upurēta tūristiem.

Tad jau to nevar pārmest tikai Ušakovam.

Te ir Krievijas faktors, un tas ir fantastiski bīstams. Vai ievēroji, kādas bija Maskavas progresīvās radiostacijas Eho Moskvi pirmās, dzīvnieciskās reakcijas uz referendumu? «O, forši, Eiropas Savienībā krievu valoda var kļūt par oficiālo valodu.» Atskaitot Valēriju Novodvorsku, pārējiem Krievijas intelektuāļiem pirmais nostrādāja impēriskais reflekss, viņi nepadomāja, kāda cena par to būtu jāmaksā latviešiem.

Negribu izklausīties kā rusofobs. Ārprāts, cik daudz esmu iestudējis krievu lugas un krievu romānus dramatizējis! Bet patiesībā, atskaitot literatūru, viss pārējais, ko viņi ir radījuši, ir viena vienīga katastrofa. Nu labi, Gagarins vēl… Un krievu literatūrā, vismaz dzejā, puse ir ebreji.

Pats dīvainākais ir tas, ka tik maz krievu inteliģences saprot, ka vienīgais konstruktīvais ceļš savu interešu panākšanai ir iekļauties tā sauktajās latviešu partijās, kā to dara Judins, Loskutovs, Vjačeslavs Dombrovskis.

Par Saeimas atlaišanu balsoji?

Es negribētu atgriezties pie Zatlera tēmas. Mēs nesen satikāmies vienā teātrī, paspiedu viņam roku un pateicu: miers! Par Saeimas atlaišanu nebalsoju, jo toreiz bija pārāk redzams īstais iemesls. Ja gribēja atlaist, vajadzēja to darīt «lietussargu» laikā.

Kādas ir tavas attiecības ar tirgu? Režisē tikai to, ko gribi?

Apmēram reizi nedēļā rakstu atteikuma vēstules. Tādā ziņā esmu neatkarīgs. Atkarīgs esmu no tā, kas mani aizskar personiski, kā Rīga.

No politkorektuma prasībām neesi atkarīgs?

Pirms divām nedēļām bijām Šveicē viesizrādēs ar izrādi par Latvijas laukiem Melnais piens. Tur piecas aktrises spēlē govis, bet ir saģērbtas kā lauku skaistules — viņām ir septītā izmēra krūtis pietaisītas klāt, puķainas kleitas, augstpapēžu kurpes... Pēc izrādes bija tikšanās ar skatītājiem, un tur mums uztaisīja riktīgu obstrukciju vietējās feministes: ka sieviete parādīta kā iekāres objekts, ka tas ir pilnīgi nepieļaujami. Tādu sviestu te vēl nebiju piedzīvojis. Saprotu, ka Rietumeiropā sievietes ikdienā ģērbjas tā, kā mūsējās tad, kad dodas sēņot, bet…

Par politkorektuma apietajām sfērām runājot, vidējais latvietis galīgi nav sagatavots imigrācijai, kas citur pasaulē ir liela tēma. Uzskatu, ka katram jādzīvo savās mājās. Nākotnē politkorektajā Latvijā es tā droši vien vairs nedrīkstēšu teikt, bet tagad varu. Protams, man viegli runāt, man ir laimējies, es varu aizbraukt uz diviem mēnešiem, uztaisīt savu darbiņu un braukt atpakaļ uz mājām, citi to nevar, kurus izmisums dzen prom.

Vai tev ir kāda ideja, kuru tu gribētu taisīt, bet nav dūšas?

Nē, tāda argumenta nekad nav. Iekšējais cenzors arvien vairāk ir tajā, kas attiecas arī uz 100 gramu kultūras pārcelšanu uz nakti, jo «tam nav reitinga, tāpēc mēs to rādīsim, kad visi jau ir aizmiguši»… Piemēram, Raiņa Spēlēju, dancoju. Man šīs lugas lielākā vērtība liekas tajā, kā Rainis lieto latviešu valodu. Viņš ar to burtiski pesteļo, apietas ar latviešu valodu kā džezmenis. Tieši tās dīvainās skaņas, ko sauc par latviešu valodu Raiņa variantā, man liekas interesantākais, lai iestudētu šo lugu, bet tajā pašā laikā apzinos, ka arvien mazāk ir to cilvēku, kuri to prastu novērtēt un kurus tas interesētu… Bet arvien vairāk sāku saprast, ka tieši tāpēc tas ir jādara! Pat ja Latvijā ir tikai septiņsimt cilvēku, kas to novērtē, tas ir jādara! Tikko uzzināju, ka Rīgas Laika metiens esot 1500 eksemplāru, no kuriem turklāt visi netiek pārdoti. Biju pilnīgi uz pakaļas! Mēs dzīvojam lielās ilūzijās. Tie cilvēki, kas mums paiet garām pa ielu, nav mūsējie!

***

Alvis Hermanis

Īsā versija

Dzimis 1965.gada 27.aprīlī Rīgā žurnālista Voldemāra Hermaņa ģimenē

Sieva — Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Kristīne Krūze. Dēli Jāzeps un Kajs

No agrākām attiecībām četri bērni

Līdz 15 gadu vecumam trenējies hokejā Rīgas Dinamo sporta skolā

1981.–982.gads: darbojies Roberta Ligera vadītajā Rīgas pantomīmā

1982.–1985.gads: Tautas kinoaktieru studija (pedagogi Arnolds Liniņš un Aina Matīsa)

1984.–1988.gads: studijas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļā

1990.gads: stažējies Parīzes Starptautiskajā jaunatnes teātra ateljē

Kopš 1992.gada JRT režisors

1993.gads: izrāde Marķīze de Sada atzīta par labāko izrādi Latvijas profesionālajos teātros

Saņēmis daudzas prestižas starptautisku teātra forumu balvas

No 1997.gada JRT mākslinieciskais vadītājs

2007.gads: atteicies saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no Valsts prezidenta Valda Zatlera

Atzinība 2012.gadā: Latvijas profesionālo teātru skates Gada režisors par izrādēm Oņegins. Komentāri un Oblomovs; preses balva izrādei Melnais piens festivālā KONTAKT Toruņā, Polijā; Šveices žurnāla Du ekspertu aptaujā atzīts par vienu no 10 ietekmīgākajām desmitgades Eiropas teātra personībām; no Valsts prezidenta Andra Bērziņa saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni