Vai atceries no skolas tādu lietu kā potenciālā enerģija? Tā ir enerģija kas piemīt ikvienam ķermenim kas atrodas kaut kādā augstumā; vikipēdija saka, ka arī deformētam ķermenim - pie velna, tad jau jebkam, kas nav lodes formā un pat tai, jo lodes formā virsmas spraiguma enerģija ir vienkārši vismazākā; es saprotu, ka tas nav gluži tas pats, kas potenciālā enerģija, bet... Pie velna, tas bija pirms piecpadsmit gadiem un pudeles vīna; respektīvi, šobrīd nav svarīgi, pat ja esi fizikas ģēnijas; labi, neizlikšos par stulbāku, kā esmu - pat ja vēl atceries ko vidusskolā mācīja. Šīs zināšanas ir, neapšaubāmi, ļoti noderīgas pat bez jelkāda sarkasma, tāpēc, visu cieņu. Visu cieņu arī tāpēc, ka pēc pudeles vīna visu cieņu ir pelnījuši vispār visi, kas atļaujas runāt ar mani. Ha, tagad jau es atgādinu savu degradējušos mātes brāli, kas man, tā starp citu, neeksistē kā cilvēks, bet šo izteicienu tomēr esmu no viņa aizguvis, tāpat kā lietošanas apstākļus.

Lai nu kā, mazliet novirzoties no tēmas, varu teikt, ka potenciālās un kinētiskās enerģijas jēdziens ir izcili novērojams pie cilvēkiem. Potenciālā enerģija ir tā, kura piemīt dīvānā sēdošam, alu rijošam ķermenim; nedaudz adaptējot mūsdienām - arī vīna studijās un šmarmiesmuižās dirnošiem abu dzimumu organismiem.

Kinētiskā enerģija - tā, kas fizikā atbrīvojas brīdī, kad ķieģelis skar ahūni skaļā subāra, kas pagalmā nejēdz klusi noparkoties, kapotu un vējstiklu, finalizējot brīvā kritiena no 6.stāva fāzi - pie cilvēkiem būtu tas, kas studentos parādās dienu pirms sesijas, bet pieaugušos cilvēkos - kad saprot, ka šitā nevarēs luni laist, ja negribas stāvēt envē-ā rindā uz savu sūri grūti maksāto nodokļu atmaksu lūzerpabalsta veidolā. Vēl kinētisko enerģiju labi novērot pie čaļiem, kad meitene liek noprast, ka nebūtu jau nekas pretī atbrīvoties no nelielās drēbju kārtiņas virs saviem apaļumiem un ļaut jaunskungam daļu savas potenciālās enerģijas caur kinētiskās jeb kustības enerģiju transformēt siltumenerģijā, kas izdzen apbrīnojami fotogēniskus sviedrus uz ritmiski kustošajiem augumiem - ja tik jaunskungs pacenstos. Vot tur potenciālās enerģijas tranformācija kinētiskajā notiek zibenīgi un pat iracionāli. Puķes vai prezervatīvus - esmu drošs, ka ikkatrs jauns cilvēks kaut reizi ir bijis šīs dramatiskās dilemmas priekšā; nebūs puķu - prezervatīvus nevajadzēs; būs puķes - bez tiem nu nekā, bet abiem banāli nesanāk. Es, kā dziļi pašpārliecināts tēviņš, parasti izvēlējos otro variantu; sak, pie joda romantiku. Bet tas nu enīvei ir ārpus stāsta konkrētā.

Tad nu lūk. Ar gadiem mēs, homosapieni, strādājam pie tā, lai savu potenciālo enerģiju pēc iespējas mazāk pārnestu tiešā kinētiskajā, respektīvi, ļaujam enerģijai transformēties un uzkrāties vietā, kas pazīstama ar medicīnisko terminu - riepa. Jebkurš lohs pateiks, ka enerģija, tāpat kā viela un nauda - ir nezūdoša; nekur nerodas un nekur nepaliek, tikai pāriet no viena stāvokļa otrā. Respektīvi, riepu var sasvilināt, uzkrāto enerģiju transformējot kinētiskajā jeb, prasti sakot, sviedrējot dirsu. Tomēr, potenciālās enerģijas uzkrājējiem visā šai procesā ir viens mega jautājums - a huļi tērēt dārgo laiku, kurā varētu uzkrāt vēl vairāk enerģijas, ja etiek gūts nekāds labums - iztērēt kilodžoulus trenažieru mehānsmu berzē? Priekš kam?

Īsāk sakot, biežāk drāzties vajag. Bet, ja pēc pudeles vīna es sēžu cibā un dragāju sviestu ar ātrumu 4 kilogrami minūtē, tad tas, imho, tāpat ir skaidrs. Nu enīvei, pietiks te par mani vienu, ejam tomēr risināt globālākas problēmas.

Un te ir pati galvenā fiška. Cilvēks ir sociāla žurka, tā, pa lielam. Patīk visu darīt čupiņā. Un tas nozīmē, ka, faktiski, svingeru klubu nepieciešamību diktē Ņūtona likumi kopā ar visiem citiem fizikas pamatlikumiem, da pat pitagora teorēmu var iepīt - nav jēgas laisties trijstūrī ar diviem, ja var ar vienu; ka tik tā vienagaruma kvadrāts vienāds ar abu to otru garumu kvadrātu summu. Jo, sanāk tak, ka cilvēkam, evolūcijas ceļā, ir izveidojusies vajadzība atbrīvot palielus daudzumus enerģijas, pie kam darot to grupiņās ar citiem līdzīgiem fizikas problēmu apsēstiem tusnīšiem.

Pamatojoties uz šo, domāju, ka būtu tikai taisnīgi aizliegt Rīgas maratonu, jo skriešana barā tāds intīmpakalpojums vien sanāk. Ja arī ne, tad ziniet, ka visi tur skrienošie, pa lielam, varētu sastāviet vienā lielā svingeru klubā.

Labs ir, dodos tērēt svu potenciālo enerģiju, meklējot vēl vienu vīna pudeli plauktā. Šodien jūtos nopelnījis, un ne jau tik vien šīs, manuprāt, izcilās teorijas sakarā.