Bijušo «partizānu» vaino šaubīgā biznesā ar svešu mantu

Bijušo «partizānu» vaino šaubīgā biznesā ar svešu mantu

Māris Puķītis
28.10.2000
Vakara Avīze Vakara Ziņas
Rubrika: Noziegums

Septiņdesmito gadu beigās Mārtiņš Raitis Zilberts vadīja, pēc paša vārdiem, mežabrāļu grupu. Viņi cīnījās pret komunistiem, bet realitātē bija gan auto zādzības, gan laupīšanas un izspiešana. Mūsdienās Zilberts ir pārtapis par komersantu. Viņa bizness "izpelnījies" krimināllietu, bet runa ir nevis par bandītismu, bet par blēdīgiem uzņēmējiem raksturīgām izdarībām. Šoreiz nav ne mazākā pamata attaisnoties ar patriotismu un cīņu pret okupantiem.

1999. gada jūlijā Andris (uzvārdu viņš lūdz neminēt) iepazinās ar Zilbertu. Tobrīd Rīgā, Daugavgrīvas ielā, atradās Andra tipogrāfijas iekārtas. "Pārvācos uz Sloku, un Zilberts piedāvāja telpas, lai veidotu kompanjonu attiecības vai sadarbību," "Vakara Ziņām" stāstīja Andris.

Slokā Zilberts ir pazīstams komersants. Viņam pieder SIA "MZ Sloka", kas šajā Jūrmalas vietā, Hercoga Jēkaba ielā 7, izīrē telpas pastam, krogam "Zaļais koks", grāmatnīcai, lietoto apģērbu veikalam un citām firmām. Šeit divos stāvos atrodas arī individuālā uzņēmuma "Rūtas" veikali, kur tirgo sadzīves tehniku un saimniecības preces. "Rūtas" oficiāli pieder Zilberta mātei. Viņš firmā ir pilnvarotā persona.

Komersants piedāvā telpas, bet neslēdz līgumu

"Es neko par Zilbertu nezināju, redzēju vitālu, enerģisku cilvēku, ko gandrīz vai sēdini deputāta krēslā. Ļaudis par viņu runāja, ka padomju laikā 15 gadus "sēdējis" par politiku," atcerējās Andris.

Zilberta firmas "MZ Sloka" sētā ir boksi, un uz vienu no tiem pēc viņa piedāvājuma 1999. gada oktobra beigās pārveda tipogrāfijas iekārtas. Nekādu līgumu par telpu nomu vai ko citu abi kungi nenoslēdza. Andris apgalvo, ka Zilberts aicinājis nesteigties, bet vispirms apzināt pasūtītājus. Iesākumā nodrukātas cenu zīmes, uzlīmes "Rūtas" veikalu vajadzībām, ieejas biļetes "Zaļajam kokam".

"Laiku pa laikam delikāti atgādināju, ka jānoslēdz līgums, lai katrs zina savas tiesības un atbildību. Zilberts tikai atrunājās: pēc tam, pēc tam," sacīja Andris. Viņa firma bija likvidējusies, sava bankas rēķina viņam nebija, un pasūtītāji naudu pārskaitīja Zilbertam. Šā gada martā kāda firma pasūtīja mapes un veidlapas, pārskaitīja 600 latu. Šo pasūtījumu dabūja Andris, bet nauda no Zilberta tipogrāfijas materiālu iegādei esot bijusi vai jāizlūdzas.

Pēc kārtējā pasūtījuma aprīļa sākumā Andris paziņojis: "Vairāk negribu lūgties, man jāzina, kas notiek ar naudu. Jābūt ražošanas termiņiem, grafikam, slēdzam līgumu." Ar to arī Zilberta durvis Andrim bijušas slēgtas. Uz viņa atgādinājumu, kam tad pieder tehnika, Zilberts mierīgi paskaidrojis, ka firmai "Rūtas".

Firmas dibinātājs algu saņēmis "sīvajā"

Atklājās, ka tipogrāfijas iekārtas Zilberts ir pārreģistrējis uz šīs firmas vārda. Shēma, kā tas noritēja, pelna īpašu ievērību. Policijai un prokuratūrai Zilberts uzrādījis dokumentāciju par tehnikas iegādi no firmas "Pusrotas". Šos dokumentus pašlaik pēta likuma sargi.

"Pusrotas" ir dibinātas pagājušā gada ziemā, īpašnieks ir kāds Jānis Mikuļins, Zilberta skolasbiedrs, vairāk pazīstams kā "sīvā" cienītājs nekā komersants. Pratināšanās un arī sarunā ar Andri Mikuļins atklājis, ka "nodibinājis" "Pusrotas" pēc Zilberta lūguma. Pēdējais esot skaidrojis, ka kārtīgam biznesmenim vajadzīgas vairākas firmas, bet ne visas uz viņa vārda.

"Mikuļins par to saņēma algu šķidrā veidā, paraksti uz pavadzīmēm un bankas čekiem ir likti alkohola reibumā. "Pusrotas" ir reģistrētas Tukuma rajona Slampes pagastā," apgalvo Andris. No vienas kabatas pārskaitot otrā, Zilberts esot pamanījies nopirkt An-dra tipogrāfiju.

Zilberta pārstāvētā firma "Rūtas" saņēmusi 20 tūkstošu latu kredītu no Hipotēku bankas. Šis kredīts ir domāts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Iespējams, no šīs naudas formāli maksāts par tipogrāfijas tehnikas iegādi.

Pēc krimināllietas Zilberts tehniku pārdod

Uzzinājis par īpašnieka "maiņu" savai mantībai, Andris devās uz Jūrmalas policiju. No turienes viņa iesniegumu pāradresēja Kauguru iecirknim. Pagāja gandrīz mēnesis, līdz Andri izsauca pie sevis iecirkņa pilnvarotais Olafs Pakšķis. Aprunājies ar viņu, Pakšķis esot piezvanījis Zilbertam un draudzīgā tonī pavēstījis, ka par viņu sūdzas, vajagot aprunāties.

Drīz vien Andris no policijas saņēma paziņojumu par atteikumu ierosināt krimināllietu, iesakot strīdu risināt civiltiesiskā kārtībā. To gan parakstīja inspektors Zāle, jo Pakšķis tolaik ārstējās slimnīcā. Policistus bija pārliecinājuši darījuma dokumenti starp "Rūtām" un "Pusrotām".

Andris devās ar iesniegumu uz Jūrmalas prokuratūru. Jūnija vidū prokurors Andis Mežsargs ierosināja krimināllietu, lieta ir nodota Jūrmalas policijas izziņas dienestam. Kamēr policisti pratināja, vāca materiālus (pēc cietušā domām — ārkārtīgi gausi), Zilberts ķērās izvest tehniku.

No Zilberta īpašumiem Hercoga Jēkaba ielā 7 iekārtas tālu ceļu nemēroja. Tagad tās ir pretējā pusē, Hercoga Jēkaba ielā 10, firmā "Navin", kur ir neliela tipogrāfija. Tās īpašnieks ir Mihails Mironovičs, kura nostāja ir vienkārša — viņš tehniku ir nopircis par 7000 latu, par darījumu ir dokumenti, un gar Andra ķibelēm viņam daļas nav.

Tiesa, policija iekārtām ir noteikusi arestu. Mironovičs drīkst ar tām strādāt, bet pārdot ir aizliegts.

Interesanta ir epizode ar jau minēto "Pusrotu" īpašnieku Mikuļinu. Kad par Zilbertu nopietni sāka interesēties prokuratūra un policija, Mikuļins nozuda. Pie viņa meklējumiem ķērās Andris: "Izrādījās, Zilberts viņu pārveda uz Slampes pagastu, lauku mājām "Vecvagari". Šajā adresē ir četras vai piecas pussagruvušas mājas. Vienā no tām Zilberts izmitināja Mikuļinu un, lai nebūtu garlaicīgi, piegādāja viņam "šķidro maizi". Kamēr nebija atrasts "Pusrotu" īpašnieks, lieta buksēja. Septembrī es viņu atradu."

Zilberts visas apsūdzības noraida

Pats Zilberts viņam veltītās apsūdzības pilnībā noliedz: "Šī lieta ir ar baltiem diegiem šūta. Man ir visi pierādījumi, bankas dokumenti. Tipogrāfijas tehniku nopirku no citas firmas." Visu pirkšanu esot organizējis Andris, kas tagad visu "apgriež otrādi".

"Vakara Ziņām" Zilberts apgalvoja, ka Andris pats atradis, kas pārdod tipogrāfijas tehniku, visu nokārtojis, bet Zilberts vēlīgi piedāvājis viņam vadīt tipogrāfiju, veidot kopīgu biznesu. "Es neesmu speciālists, viņam ir tipogrāfijas pieredze. Tagad viņš sācis dīvainas darbības, uznācis slinkums vai kas cits, kā jau dzērājam," klāstīja Zilberts. "Viņš man ir parādā vairāk nekā tūkstoš latu."

Pēc Zilberta vārdiem, nesaprotamu iemeslu dēļ lietā iejaucies Jūrmalas Transporta policijas priekšnieks Jānis Kiršteins. Zilberta firma tiešām neatrodas dzelzceļa stacijā, kur darbojas Transporta policija.

"Policijā todien neviens cits nevarēja palīdzēt," sacīja Andris, neslēpjot, ka pazīst Kiršteinu. Apvainojumi dzeršanā viņā radīja smaidu: "Jau četrus gadus ne piles." Arī parādu Zilbertam Andris esot atdevis.

"Draugu būšana. Laiku man nozaga, vairāk neko. Pēc idejas, lieta ir jāizbeidz. Tiesā būs ne šis, ne tas," uzskata Zilberts. Tehniku viņš ir pārdevis, kad sākusies "šī cūkāšanās".

Padomju laikā Zilberts krita čekas nagos

Ar tiesām Zilbertam ir liela pieredze. Septiņdesmito gadu beigās Zilberts vadīja bandu ar plašu vērienu. Noziedznieki zaga automašīnas, ielauzās vasarnīcās un dzīvokļos, bet īpašu ievērību guva ar tam laikam neraksturīgo reketu.

1978. gadā, baltā žigulī traukdamies garām kāda jūrmalnieka mājai, "gangsteri" pa to raidīja vairākus šāvienus. Lodes, par laimi, ieurbās sienās un mēbelēs, nevienu cilvēku neķerot. Pēc apšaudes reketieri piezvanīja mājas saimniekam un pieprasīja desmit tūkstošus rubļu. Tādu pašu "scenāriju" viņi atkārtoja vēlreiz.

Noziegumi bija tik nopietni, ka pie izmeklēšanas ķērās čeka, kas Zilberta bandu notvēra. Acīmredzot fakts, ka viņš iekrita čekistu rokās, ļāva izplatīties baumām, ka Zilberts bijis brīvības cīnītājs un "sēdējis" par politiku. Padomju tiesa viņam piesprieda 15 gadus un nosūtīja viņu uz lēģeri Krievijā.

Tagadējais komersants gribējis nolaupīt Vosu

Protams, safabricētas lietas ir parasta čekas prakse. Žurnālā "Liesma" 1992. gada martā Zilberts sevi ar līdzgaitniekiem sauc par mežabrāļiem jeb "pilsētas brāļiem". Viņu darbība esot balstījusies uz pēckara cīnītāju pieredzi. "Zobs pret zobu — tāda bija mūsu devīze attiecībās ar ienīsto iekārtu," sacījis Zilberts.

1977. gadā, saņēmis iesaukuma pavēsti okupācijas armijā, Zilberts devies pagrīdē. Cēsīs "partizāni" pirms 7. novembra (boļševiku apvērsuma diena 1917. gadā) sarīkojuši ugunsgrēkus pie izpildkomitejas un kompartijas ēkas. Mēģinājuši arī nolaist no sliedēm naftas vilcienu, bijusi pat iecere nolaupīt Augustu Vosu, tā laika komunistu vadoni Latvijā.

Patriotisms, īpaši Latvijas tumšākajos laikos, ir apsveicams, taču uz jautājumu, kur ņemta nauda ieroču iegādei un citām lietām, Zilberts pats atklāti atbildējis: "Komunisti teiktu — ekspropriējām. Tolaik domājām: skaisti padzīvosim (ne naudas, politiskās cīņas ziņā) un… ar troksni aiziesim."

Latvijai atgūstot neatkarību, Zilberts saņēma amnestiju un pēc pārdesmit gadiem iznāca brīvībā. Uz "Vakara Ziņu" jautājumu, par ko tad īsti bijis ieslodzījumā, Zilberts pavēstīja: "Nacionālie partizāni." Cīņas pieredzi vasarnīcu izzagšanā un izspiešanā "partizāns" tomēr nevēlējās iztirzāt: "Negribu ne lepoties, ne lielīties."

Neatkarīgajā Latvijā viņam draud pieci gadi

Starp citu, nesen Zilberts iepazinās ar nebrīves apstākļiem arī atjaunotajā Latvijas valstī, pavadot trīs diennaktis īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Jāpiebilst, ka pirmoreiz viņš ir tiesāts 1975. gadā 18 gadu vecumā par īpašuma izlaupīšanu, saņemot divus gadus nebrīvē.

Prokuratūra ierosinājusi krimināllietu par patvarību pēc Krimināllikuma 279. panta 2. daļas, kas par zaudējumu nodarīšanu lielā apmērā paredz brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, arestu vai naudas sodu līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Vēl turpinās pirmstiesas izmeklēšana, pierādījumu vākšana, un prokurors sīkāk par lietu runāt nevēlas. Pretēji Zilberta teiktajam krimināllietas ierosināšanai bijis gana liels pamats.