Valdiņš nomet bombu

Latvijas tenisa pirmais numurs Ernests Gulbis pirms diviem gadiem neizmantoja vienu no karjeras labākajām izlozēm "ATP World Tour 250" sacensībās Delrejbīčā. Divus gadus un dažus mēnešus vēlāk Gulbis Parīzē nokļuvis līdzīgā situācijā, vēlāk par karjeras labāko turnīru kļuvušajās sacensībās nodemonstrējot, ka beidzot ir atgriezies un nokļuvis tur, kur viņam jābūt.

Kad vēl nebija notikusi "French Open" izloze, ar kolēģi Jāni Cīruli izteicām versijas par to, kas Gulbim trāpīsies 1. kārtā Parīzē. Uzreiz paziņoju, ka būs Žiljēns Beneto. Toreiz bija tāda nojauta. Tālu no patiesības nebija... Gulbim ar Beneto, kuru viņam nav izdevies uzveikt divos mačos (pēdējā pat ar ļoti vieglu mačbumbu), būtu jāspēlē 2. kārtā, taču abu ceļi nekrustojās. Un viss pārējais ir vēsture. Diskusijas par to, kā būtu, ja būtu, arī ir liekas.

Stāsts par to, ka Gulbis Parīzē ļoti veiksmīgi spējis izmantot izlozes dāvanas un apstākļu sakrītības. Uzvaras pār kvalifikāciju izgājušo un piecu setu mačā pret Beneto pārgurušo Fakundo Baņi, kā arī "serve&volley" veterāniem Lukašu Kubotu un Radeku Štapāneku bija pašsraprotamas. Gulbim reāli problemātisks bija tikai pirmais sets pret Kubotu, kas Ernestam bija pats pirmais sets visā turnīrā.

Bez ilgas domāšanas grūti uzreiz atcerēties gadījumu, kad "Grand Slam" turnīrā līdz pusfinālam var tikt ar tikai vienu grūtu maču. Ar Gulbi tieši tas šajās divās nedēļās Francijā ir noticis. Ernestam patiešām ar maksimālu atdevi bija jāspēlē tikai 4. kārtā pret Rodžeru Federeru, kuru izdevās uzvarēt piecos setos. Protams, Federers nebija labākajā līmenī, taču Gulbis perfekti realizēja spēles plānu, uzbrūkot šveicieša "bekhendam", kas jau vairākas sezonas nav uzticams, bet bieži vien – neeksistējošs.

Brīdī, kad lielā eiforija pēc vakardienas uzvaras ir jau norimusi vai vismaz kaut nedaudz mazinājusies, domāju, ka daudzi (arī Gulbja viskarstākie fani) piekritīs, ka Tomāšs Berdihs vakar "uz maču neieradās". Čehs pats to atzina, spēle to parādīja. Tajā pašā laikā, nebūdams vislielākais Ernesta fans pasaulē, atļaušos Gulbi paslavēt, jo Ernests spēlēja patiešām iespaidīgi. Latvijas pirmā numura servēšanas spējas nevienam vairs nav jaunums un īpaši nav jāafišē.

Vakar Ernestam grandiozs izdevās teju viss, it īpaši tas attiecas uz spēli uzņemšanā, kur Berdiha iespaidīgā serve tika pamatīgi ierobežota. Uzvarēt "apšaudē" no gala līnijas pret tik fiziski spēcīgu spēlētāju, kāds ir Berdihs, Gulbim ne vienmēr agrāk izdevās. Otrdienas pievakarē viss gāja kā pa sviestu. Rezumējot – iespaidīgs teniss, taču nepamet sajūta, ka tas viss bija pret konkretajā dienā švaku Berdihu.

Pateikt, ka Gulbim pirmais patiesi nopietnais pārbaudījums Parīzē būs tikai sestajā mačā, būtu liela necieņa pret Ernesta lielo sasniegumu un arī nodemonstrēto tenisu, taču tālu no patiesības arī nebūtu. Var teikt, ka pret Federeru bija labs pārbaudījums, tomēr jāateceras, ka 2014. gada Federers vairs nav tas, kurš dominēja pasaules tenisā laikā, kad Gulbis ieradās uz lielā tenisa skatuves. Federers bija labāks nekā Berdihs, taču arī nekā pārdabiska. Pret Novaku Džokoviču Gulbim pēc divām dienām vajadzēs karjeras labāko tenisu, lai cerētu uz uzvaru. Un pat tad var būt par maz. Nespēju iztēloties, ka Džokovičs vienā no gada svarīgākajiem turnīriem "neieradīsies uz maču", kā tas notika ar Berdihu.

Raksta beigās par pašu galveno – kāpēc vispār Gulbja "superizlozes" jautājumu aktualizēju. Redzot, cik viegli Gulbim pretinieki un kā viņš tiem lido pāri, atcerējos 2012. gada Delrejbīčas turnīru. Jā, tas bija tikai pirms diviem gadiem, taču tenisa mērogā pavisam nesem. Gulbim toreiz ceļš uz finālu turnīrā, kurā viņš iepriekš jau vienreiz uzvarēja, bija sekojošs – Alehandro Falja, Stīvs Darsī, Marinko Matoševičs un Dudi Sela. Visi viduvēji tenisisti, kurus Ernests šodien sakautu bez žēlastības un finālu sasniegtu bez ļoti lielas piepūles. Kas notika toreiz? Gulbis toreiz pirmos divus mačus uzvarēja, bet trešajā tobrīd ranga 173. vietā esošajam Matoševičam zaudēja trīs setos. 1. setā Gulbis uzvarēja ar 6:3, katrā no nākamajiem diviem ar murgainu tenisu spēja tikt pie viena geima un summā 6:3, 1:6, 1:6.

Tagad Gulbis tādas vaļības vairs neatļaujas un beidzot realizē savu milzīgo potenciālu. Var teikt, ka Ernests beidzot ir nobriedis. Talants viņam liels bijis vienmēr, attieksme pret darbu tikpat lielā apjomā ne vienmēr. Tagd viss beidzot ir nostājies savās vietās. Bez šaubām liels nopelns trenerim Ginteram Bresnikam, bez kura stingrās rokas tagadējie sasniegumi nebūtu iespējami. Top 10, kas vēl pirms gada šķita ļoti tālu, tagad ir rokas stiepiena attālumā. Starp citu, Gulbis tajā var nokļūt jau šodien (oficāli gan tikai pirmdien).

Pret Džokoviču jānovēl tikpat liela pacietība (vēl viens komponents, kurā ir milzīgs progress) kā iepriekšējās spēlēs, jo Džokovičam ir pavisam cita līmeņa aizsardzība, salidzinot ar pirmajiem pieciem šajā turnīrā uzveiktajiem pretiniekiem. Redzot, kādas bumbiņas Nole bieži "izvelk", gadās uzdot jautājumu – tas ir īsts, cilvēka spēlēts teniss, vai tomēr kāda no "PlayStation" spēlītēm? Lielā piektdiena ir tikai pēc divām dienām!