Latvijai vajag ķoniņu

Latvijai vajag ķoniņu

Raitis Strautiņš
10.02.2012
SestDiena

Dziesminieku Valdi Atālu ērce mudina rakstīt grāmatu

Pirms neilga laika medijos izskanēja ziņa, ka dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls ir smagi slims. Teātra bārā notika koncerts viņa atbalstam. Par to smago slimību esot mazliet pārspīlēts — kā Markam Tvenam ziņas par viņa nāvi, kamēr vēl bija dzīvs, — Atāls mierina. Tomēr pašlaik jācīnās ar Laima slimības izraisītajām komplikācijām. Kā īsti viņam klājas?

Ar Valdi tiekamies viņa blokmājas dzīvoklītī Cēsīs. Saku, ka viņam kā slavenam kamīnmeistaram piestāvētu privātmāja ar paša būvēta kamīna romantiku. Viņš nosmej, ka viņam kā kurpniekam ar apaviem... pat grīda neesot pārkrāsota gadus sešus un kļuvusi kā leoparda āda — varot saskatīt un saskaitīt visus bijušos slāņus. Bet viņš esot sievai apsolījis, kad drusciņ atveseļošoties, pārkrāsošot. Ivonna, ar kuru Valdis ir kopā jau 40 gadu, klusa un smaidīga rosās pa virtuvi, kaut kur otrā istabā vēl ir brīvdienās atbraukusī Rīgā studējošā meita Elizabete ar draugu Jāni. Izskatās, ka visi pieraduši pie Atāla vārdu krellēm un ar smaidu citētajiem lamuvārdiem. Lai arī daudzās lietās vīlies, it visā viņš ietur sarkastisku toni. Vien runājot par sievu un par mākslu, viņā atkal mostas romantiķis. Mūsu saruna ir gandrīz kā mākslinieka monologs, kurā Atāls ik pa laikam citē pats sevi un vienlaikus pasmaida par to.

Melodijas kā grābeklītis

Tā jau notiek, kad atbrauc žurnālists, dvēseļu ginekologs, un iebāž man pirkstu rīklē. Es vienkārši tavai adatai veru diegu cauri. Sevis dēļ es tik daudz vārdu nerunātu. Tie man dvēselē dzīvo kā neizperētas olas. Bet atnāk kāds cilvēks, un no tām izšķiļas putns, kas jau prot lidot. Man vajag kādu, kas uzjautā. Tad es kļūstu gudrs. Kad runāju, redzu, ko saku. Veidojas vīzijas, tēli, tāpēc man ir ļoti viegli. Es uzaicinu dvēseli uz deju, un tas notiek tik dabiski, ka nav pat jāskaita viens-div-trīs, viens-div-trīs. Mākslā ir tāpat. Man neliekas, ka es no sevis to ņemu. Mūzika komponē komponistu, un dzeja rada dzejnieku, nevis otrādi. Es nezinu, kas ir talants. Piedalos tajā brīnumā, ko man piedāvā un uz kuru es paļaujos. Un pēc tam varu no malas pavērot. Priecājos kā bērns, kurš noplūc ābolu no ābeles, kam zari pārkārušies sveša dārza žogam.

Esmu sapratis, kā darbojas komponists. Viņam pat iedvesma īsti nav jāgaida. Kad viņš sameklējis kādu pamatu, uz kura izpildīt muzikālo fizkultūru, viņš to saspēlē, pamaina dažas notis un gūst stimulu ķimerēties tālāk. Tāda sevis provokācija. Es diemžēl esmu neprofesionālis, kā māku, tā maunu. Manas melodijas ir vienkāršas kā grābeklītis, un gadījies pat uz tā grābekļa uzkāpt divreiz — melodijas var nokrist ļoti tuvu. Intonatīvi. Pavērtējot savu mūziku, saprotu, ka dziesmu atšķir intonācija. Tāpēc kādreiz tā jāmaina, lai neiestigtu sevis producēšanā.

Māksla ir publisks pirdiens

Ja redzētu, cik darbu aiz slinkuma nav radīti, to būtu desmitreiz vairāk, nekā ir radīti. Bet varbūt slinkums ir palīdzīga roka neizdarīt to, ko nevajadzētu. Man kāds jauns dzejnieks vaicāja, kā lai uzraksta labu dzeju. Es teicu: ja vien vari nerakstīt, dari tā. Turies ar visiem spēkiem pretī. Bet, ja nu tomēr, tad tici, ka māksla ir kā publisks pirdiens. Individuāls process, tomēr tiek visiem. Tāpēc jāturas līdz pēdējam, jo māksla, kas nav orientēta uz ētisko, ir tikai dekoratīva piespraude. Lieka spalva, ar ko krāšņoties.

Neraugoties uz slimošanu, man ir ļoti aktīvs gars. Gleznot pagaidām nevaru. Rakstu dzeju, pašlaik krievu valodā. Cilvēks vispirmāk apgūst savu dvēseli. Un dvēsele mīl rotaļāties. Tā uzmin otras tautas mentālās kustības. Izrādās, arī lamuvārdi pieder pie valodas maģijas. Tā es kļūstu par vulgārestētu. Izrunāju lamuvārdu kā puķi. Man patīk rakstīt krieviski, esmu daudz krievu literatūras lasījis. Esmu dabūjis reizes 15 noklausīties Puškina Jevgeņiju Oņeginu. Viens mans draugs cietumā, lai nesajuktu prātā, mācījās katru dienu kādu daļu no šīs poēmas, un man bija jāpārbauda. Iedomājies šito teroru, kā ar dzeju var cilvēku čakarēt! Bet tas bija tikai pirmais solis. Nezinu, kā Puškinam būtu gājis tālāk, taču viņš arī bija vulgārestēts.

Iedevu Igo dažus no saviem dzejoļiem, ko nolasīt viņa Krievijas koncertos Vladimira Visocka dienu sakarā. Kad viņš pēc avārijas atkal atgriezās dzīvē un mākslā, es sapratu, ka tā ir zīme. Ja reiz Dievs viņu paglābis, lai viņš darbotos, man nav iemesla nepalīdzēt. Esmu arī piedalījies Igo koncertos. Viņš ar mani konsultējās par literārām lietām. Koncerttūrei Krievijā viņš tulkoja savu dziesmu tekstus, rakstīja tiem poētiskas analoģijas. Tā kā es šajā žanrā esmu ieskaņots, ar lielu prieku brīvprātīgi palīdzēju viņam salabot šādus tādus jēdzienus, izdomāt kādu trūkstošu rindu. Igo koncertu producente Pēterburgā atzina — žēl, ka tik labs krievs (kā es!) emigrējis, nomaldījies pie latviešiem.

Savu ērci nejūt

Jā, esmu vēl slims. Pašlaik jau esmu izkūlies no šausmīgām galvassāpēm, kas varbūt bija no kritiski augsta asinsspiediena, bet ar pārējām neiroloģiskajām lietām vēl jātiek galā. Staigāju kā 200 gramu iemetis, gaita tāda šilierējoša, kājas iet tautiskā rakstā, un acu priekšā kā mušu noķēzīta lampiņa, kas visur, kur uzmet skatu, kustas līdzi. Redzu visu, kā vilks ceļu caur krūmiem. Ar to laikam galā netikšu — tad būtu jāsūc no acīm šķidrums ārā, būtībā tā būtu acs protezēšana. Roka drusciņ nejutīga.

Es domāju, ka ērcei, kas man iekoda, nebija ļaunu nolūku. Tā vispār nebija domāta man, bet meža izcirtējam, jo tādā veidā viņas aizstāvas. Bet pelnījis to biju tāpēc, ka baidījos no ērcēm. Negāju ne ogot, ne sēņot — pretstatā sievai, un pat uz ezeru gāju, kājas augsti cilādams. Ērcei bija apnicis gaidīt mani mežā, un viņa grūti atrāpoja līdz laipai, kur sēdēju. Tā viņa man pie sēžas arī piezīdās. Analīzes uzrādīja Laimu. Likās, ka ar pirmo zāļu tūri būšu ticis galā, jau braukāju apkārt koncertēdams, kamēr parādījās vesels sāpju komplekts un alerģiskas reakcijas uz sejas. Tad nācās ņemt daudz jaudīgākas antibiotikas, ko sākumā drusku pārķēru.

Zooloģiski emocionāls

Kā neeksistē bērns bez mātes, dzejnieks vai mūziķis bez klausītāja, tā neeksistē garīgums bez mīlestības. Brīnišķīgākais ir tas, ka vispār šajā laikā cilvēki atsaucas. Koncerts Teātra bārā bija laba akcija, ko organizēja Imants Kulinskis. Atsaucās bardi — mani draugi, ar kuriem kopā esmu gājis šo dziesmoto dvēseles ceļu no pirmajiem bardu festivāliem līdz šai dienai. Pienesums ir ne tikai naudā, kas ir pārejoša vērtība. Koncerta laikā viņi savāca ap 400 latu, tikpat daudz tika saziedots. To, ko viņi veica, baudīju ne tikai es, bet arī viņi paši un klausītāji. Un tā bija liecība, ka nav vēl asarās pārāk pārmircis mūsu dvēseles karogs. Es, Dievu lūdzot, vairāk lūdzu par viņiem nekā par sevi. Man bija iespēja noskatīties šo koncertu — biju tam pieslēgts skaipā, pat uzrunāju dalībniekus un viesus. Baidījos tikai par vienu — ka glābdami viņi mani nenogalina! Nācās divas reizes dzert sirdszāles, jo mana patvaļīgā sirds tā auļoja, it kā bēgtu no manis prom, spārdījās kā savā vaļā palaists kumeļš. Es esmu diezgan sentimentāls cilvēks, bet tajā brīdī biju zooloģiski emocionāls, nekāds prāts to nevarēja apvaldīt. Tas bija kā svētais vakarēdiens. No saviļņojuma nevarēju aizmigt. Teicu Ivonnītei, ka tas bija tik skaisti, ka varētu pie reizes mani nobērēt, tikai nevaru garantēt, ka tā uzreiz nomiršu. Tikko biju to pateicis, mana sirds centās to izdarīt. Tā ka nevajag izaicināt likteni! Ja nu dvēsele uzklausa?

Bet no visa tā prieka, ko nesa šī akcija, vēl ilgam laikam būs pārdomas, vajadzēs kalpot un atstrādāt. Un varbūt pat kaunēties, ka tik ļoti esmu palaidies, ka publiski ievaidējos. Kaut gan — ko tur kaunēties? Pieminēšu mājas situāciju. Kā sieva teica: kad manis nav, tu esi kluss kā pelīte, kad ierodos, tu vaidi! Nu saprotams — es taču esmu publiska persona. Kā es tā vaidēšu bez klausītāja?

Kristus par «bazaru» atbildēja

Jo izmisīgāk cilvēks dzīvo, jo patiesāk viņš mīl. Mīlestībai ir dažādi augumi. Sākumā mīlestība ir tēvs, māte, ģimene. Un tā meitene, kurai jau piedzimis bērniņš, — sieva. Kad arī tas ir piemājots, sāc domāt, ka mīlestība ir visa plašā Zemīte. Tā ir tik skaista, un te ir mīlestībai vieta. Cilvēkiem nav citas mērķtiecības, kā tikai sameklēt vēl kādu planētu, ko varētu apdzīvot un varbūt atkal novest to līdz Zemes stāvoklim. Bet man liekas, ja aizbrauksim uz Marsu, izrādīsies, ka mēs to jau esam iznīcinājuši un vienkārši aizmirsuši savas kļūdas.

Laikam Čērčils teica: ja vien nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, tad tā vien būs tā labākā. Bet es atcerējos, ka demokrātiskā kārtā Kristu piesita krustā. Kad gleznoju Kristus portretu, es ar viņu sarunājos. Viņš man nepozēja. Bija kaut kur dziļi apziņas kambaros ierakstīts kā normāls puika, kas, kā krievi saka, par savu «bazaru» turēja atbildi. Un atbildēja ar dzīvību. Tā ir valūta ar dvēseles segumu. Tauta viņu demokrātiski nobalsoja. Nav brīnums, jo tajā brīdī tā bija viszemāk kritusī tauta, un viņiem pienācās mesija, kas apskaidro apziņu. Tāpēc es domāju, ka demokrātija nav tā labākā pārvaldības forma. Arī ģimenē parasti valda viens. Mūsu mazajā valstī tas varētu būt ķoniņš. Vai ķoniņa institūts kā pūķis ar trim galvām.

Pantos ar smagām atskaņām

Stabilākā no tradīcijām ir muļķība, un tautas vēsturiskais idiotisms ir valstsvīru gudrības garants. Kad nedarbosies visas šīs protesta lietas, sāksies individuālais piektais gads. Kādā brīdī cilvēkam būs līdz kņopei. Un, ja viņš gribēs padarīt sev galu, tad padomās, kas viņam izraisa tādas slimas reakcijas. Pesimists saka, ka pasaule iet uz galu, bet optimists — ka pasaule ņems labu galu!

Mēs cīnāmies par latviešu valodu, bet necīnāmies par latviešu cilvēku. Kā tas tā? Kur te loģika? Tas, ka rakstu dzejoļus krieviski, nenozīmē, ka pārdošu savu zemi. Bet tas, ko viņi dara politiski, ir ļoti slikta dzeja. Viņi dzejo mums pantos ar smagām atskaņām. Tagad sist pie krūts un iet cīņā par valodu? Kad nebūs, kas valkā šo valodu... Valsts neko nav darījusi, lai to šodien saglabātu. Kur tad ir valsts pašsaglabāšanās egoisms? Nav! Ir tikai līdz slīpumam slims cilvēku egoisms. Ja tas kapitālists, kurš runā latviešu valodā, ir vienādi negausīgs un izmanto tevi tāpat kā dānis, zviedrs vai krievs, tad kāda starpība, kādā valodā tevi pazemo? Kad, piemēram, lamājos, es to daru krieviski. Žeļezabetonasmetanamaķ... Jo man tā raitāk iet.

Ja cilvēks neredz iemeslu mācīties latviešu valodu, domājams, ka tur nav tikai šovinisma aspekta. Ja es apgūstu kādu valodu, man ir interese ielūkoties dziļāk pieliekamajos kambaros — vēsturē, literatūrā, mākslā. Tā ir mana lāpsta, es eju dārgumus rakt!

Otro valsts valodu — angļu!

Globalizētā pasaulē un monetārā fašisma laikā patiesībā nav vairs vajadzīga neviena cita valoda kā vien angļu. Varbūt vēl ķīniešu. Jo neviens kapitālists jau par etnisko valodu nestāvēs. Tāpēc es ieteiktu labāk rīkot referendumu par angļu valodu kā otro valsts valodu. Ja kāds negrib mācīties mūsu nešpetno «suņu» valodu, lai mācās tirgoņu valodu! Vajag iestāstīt, ka būs daudz privilēģiju, varēs braukt uz anglisko vidi, reāli nopelnīt un dzīvot tur. Angļu valoda kā slazds ar sieru būtu visvēlamākā.

Tas, ko es runāju, nav domāts kā apsūdzības akts, tā ir reāla situācijas novērtēšana. Kādreiz teicu, ka mums nav uz ko cerēt, un nobalsoju pret Eiropas Savienību, zinot, ka valstu egoisms ir tikpat stiprs kā indivīda egoisms un maza valsts šajā kopējā zupā nemaz nedrīkst līst. Kurā laivā vien nekāp, visas brauc savstarpējas pašiznīcināšanās okeānā. Mēs pat neesam piparu vai sāls vērtībā. Mūs pat nepamanīs — kā mēs tajā zupā izšķīstam. Šodien es esmu samulsis kā lielākā daļa tautas, arī valsts galva un pārvaldītāji.

Barikāžu laikā biju Zaķusalas astes gala komandants, kad dibināja Tautas fronti, biju viens no pirmajiem. Bet, ja šodien nāktu kāds iekšā, es paliktu šeit, kur sēžu. Nav jau, izņemot dzimteni un savu dzīvību, ko aizstāvēt. Valsti, kas pret pilsoni izturējusies sliktāk nekā pamāte? Ko te aizstāvēt? Saujiņu miljonāru? Es sev esmu atbildējis. Valsts pirmais uzdevums ir aizsargāt pilsoņus un vairot tos. Demonstrēt spēku, nevis diedelēt un barot birokrātijas augoni. Ne velti ierakstīju brīdinājumu pats sev: patriot, vai esi jau nokaunējies?

Tiesas farss ar īstām asinīm

Padomju laikā mani notiesāja. Par kolektīvismu. Tas viss izskatījās pēc politiskā pasūtījuma. Stāsts būtu jāsāk ar to, kā mēs kopā ar Haraldu Sīmani un Arvīdu Ulmi Cēsīs restaurējām Jāņa baznīcas torni. Kādam radās vēlme atsūtīt mums palīgus, kas paklausās arī, ko runājam. Mēs, kā jau brīvi ļaudis un pārāk slinki, lai pētītu visus sovetiskās ideoloģijas pamatpostulātus, arī izpaudāmies diezgan brīvi. Un es tiku zem preses. Mani netiesāja krievi. Mani nenodeva krievi. Visu izdarīja tie paši latvieši. Latviešu kolaboracionisti.

Es negribēju atstāt čekas arhīvos tādu farsu kā šis tiesas process. Ja reiz to filmē, tad lai ir ar patiesām asinīm. Čeka jau tradicionāli prot visu darīt caur asinīm, kāpēc lai tiesas process būtu bez tām? Teicu prokuroram (viņam bija viena roka): kad kroplie sāk tiesāt veselīgos, tāda iekārta iet bojā. Un pieprasītais sods kā labošanas līdzeklis ir līdzvērtīgs tikumības celšanai ar kastrācijas palīdzību. Tajā brīdī ar žileti iegriezu jau iepriekš iezīmētajā artērijā. Vēl iztaisīju divi, trīs, četri (skaita rētas uz rokas)... piecus griezienus pa vēnām. Ar roku ieķēros savos tolaik garajos matos un novilku arī gar rīkli. Skaidrs, ka tas bija teātris, bet asinis šķīda pa gaisu. Nelāgi sanāca, ka noģība mana advokāte. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija stāvoklī, tā ka es principā varēju nelietīgi ietekmēt bērna likteni. Paldies Dievam, tā nenotika. Man neko no biogrāfijas nevar noņemt. Tās ir gan manas uzvaras, gan manas kļūdas.

Lēģeris svētvietā

Mani iebāza uz pieciem gadiem un aizsūtīja aiz Polārā loka, Obas upes lejtecē Labitnangos, kas no vietējās valodas tulkojami kā «trīs koki». Ielika kā kartupeli vēsumā līdz jaunai sējai. Lāgeris atradās tieši vietējā svētvietā — man pastāstīja vietējais šamanis, kas tur sēdēja par trīs krievinieku slepkavību. Viņš tos bija rūpīgi nokniebis, kad viņi kapos meklēja leģendām apvītu un dārgakmeņiem rotātu šauteni. Ja reiz viņi rokas tajā pasaulē, viņš palīdzēja tiem turpināt meklējuma ceļu. Tāds maziņš hants, kā no pārpalikumiem darināts, plakanu kā ar lāpstu pielīdzinātu seju. Tu būsi mans draugs, viņš teica. Jo tu atsēdies tieši šajā vietā. Un tu beigās uzrakstīsi grāmatu par mums. Šobrīd es tieši ar to mokos. Domāju — kādās beigās? Varbūt dzīves beigās? Tagad, kad ietraumēja ērce un izbrīvēja man daudz laika, Ivonnīte, kas zina visus šos manus stāstus, teica, ka nu ir īstais brīdis rakstīt grāmatu. Gribu izstāstīt tās atziņas, kas man tur radās. Redzi — roze, kas aug uz mēslu kaudzes, jau nesmaržo pēc mēsliem! Svarīgi būtu sevi stipri motivēt, rakstīt ar vieglu humoru kā piedzīvojumu žanru bez drūmiem Bēthovena piesitieniem.

Komiskais ir pašaizsardzības forma pret traģisko. Man tā vien šķiet, ka visnopietnākie ir humoristi. Viņu drūmajās sejās nevar nolasīt nevienu smieklu. Jāizvelk ētiskais kopsaucējs, kādēļ ir jēga piesēst, lai to uzrakstītu. Literatūrai jābūt tādai, kur atrodams garīgās celtniecības materiāls.

**

Valdis Atāls

Īsā versija

Dzimis 1950.gada 25.novembrī pie Aglonas.

Skolu guvis Alojas Ausekļa vidusskolā, Limbažu profesionāli tehniskajā vidusskolā, paejot garām Latvijas Mākslas akadēmijai, ieslodzījumā Labitnangos Krievijā un Daugavpilī. Par spīti pedagogiem un cietumsargiem, tomēr izaudzis cilvēks.

Precējies. «Pirmā un pēdējā» sieva Ivonna, meita Elizabete studē mākslu LU.

Restaurējis Ķempju, Cēsu Sv.Jāņa baznīcu, Jercānu un Ēveles muižu u.c., uzbūvējis neskaitāmus kamīnus.

Izdevis sešus dziesmu albumus, dzejoļu un aforismu krājumu Domas un lirika, kā arī sava nebrīves drauga Egīla Bāra dzejas un atziņu krājumu Nulles vienkāršošana ar savām ilustrācijām un komentāriem